DAINIS ĪVĀNS

žurnālists, sabiedrisks un politisks darbinieks.
Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs.
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995.) un
1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Dzimis 1955. g. 25. septembrī Madonā. Senči no tēva puses daudzās paaudzēs bijuši zemnieki. Skolojies Madonas 1. vidusskolā. Studējis latviešu filoloģiju LVU. Īsākus laika periodus strādājis par skolotāju, kā arī zinātnisko līdzstrādnieku Teātra muzejā un direktora vietnieku zinātniskajā darbā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā.

Kopš 1979. gada sācis publicēt rakstus Latvijas presē, galvenokārt par teātri un literatūru. Bijis literāro un teātra raidījumu redaktors un autors Latvijas televīzijā (1980-1984). No 1986. gada strādājis žurnālā "Skola un Ģimene", publicēdamies arī tolaik politiski brīvdomīgajā izdevumā "Skolotāju Avīze", kā arī laikrakstā "Padomju Jaunatne" - galvenokārt par vides aizsardzības un nacionālās identitātes saglabāšanas tēmām. Kopā ar Arturu Snipu publicējis rakstu "Par Daugavas likteni domājot" laikrakstā "Literatūra un Māksla" (1986.g. oktobrī), kas pievērsis plašu sabiedrības uzmanību. Atzīts par 1986.gada populārāko žurnālistu un saņēmis Latvijas Žurnālistu savienības balvu par aktuālāko publicistiku.

1986.gada rudenī organizējis preses kampaņu, kurā saņēmis plašu tautas atbalstu, par Daugavas ielejas saglabāšanu. Plānotā Daugavpils HES uzcelšana būtu radījusi neatgriezeniskas sekas gan iedzīvotājiem (80 apdzīvotu vietu, tajā skaitā Krāslavas, iznīcināšana), gan saimniecībai (vairāk kā 2000 ha aramzemes un tikpat daudz meža appludināšana, derīgo izrakteņu atradņu zudums), kā arī dabai (Daugavas veidola iznīcināšana nestu dramatiskas ģeoloģiskas un ekoloģiskas sekas) un vēsturei (zustu arheoloģijas u.c. pieminekļi). Tika panākts, ka PSRS MP pieņem lēmumu pārtraukt HES celtniecību. Ievēlēts par PSKP 19. konferences delegātu.

Bijis starp pirmajiem Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas manifesta parakstītājiem, uzstājies 1988.g. 7.oktobra manifestācijā Mežaparkā. LTF 1. kongresā 1988.gada 9.oktobrī ievēlēts par LTF priekšsēdētāju.

1989. gada pavasarī kļuvis par PSRS Tautas Deputātu Kongresa deputātu no Madonas un Gulbenes vēlēšanu apgabaliem, bet rudenī atkārtoti ievēlēts par LTF priekšsēdētāju. Pēc Tautas frontes uzvaras Latvijas AP vēlēšanās (1990. g.) atsacījies kandidēt uz AP priekšsēdētāja amatu, bet piekritis būt par AP priekšsēdētāja pirmo vietnieku. No šī amata aizgājis 1992. gada februārī, pārtraucot arī politisko darbību.

Atgriezies žurnālistikā 1993. gadā. Bijis laikraksta "Neatkarīgā Cīņa" komentētājs un kultūras nodaļas vadītājs, laikraksta "Literatūra. Māksla. Mēs" redaktors, žurnālists "Jaunajā Avīzē" un "Neatkarīgajā Rīta Avīzē", TV programmas "Laikmeta pieskāriens" vadītājs. Izdevis vairākas grāmatas – “Domu Daugava. Sirdsdaugava” (1989; Kopā ar A.Snipu), "Gadījuma karakalps" (1994), "Eida pirtiņā" (1999), “Tautas fronte Rietumos” (2001), “Mednieka smaids” (2000), “Līdzi vējiem” (2001).
Iestājies LSDSP un ir tās biedrs (1998. g.).

2001. gada martā atgriežas politikā kā LSDSP deputāta kandidāts Rīgas pašvaldības vēlēšanās. Pēc vēlēšanām Daini Īvānu ievēl par pilsētas Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētaju. Šai laikā ir arī Rīgas domes prezidija loceklis un pilsētu starptautiskās sadarbības darba grupas vadītājs. Kā Kultūras komitejas priekšsēdētājs bijis viens no Rīgas 800 gadu jubilejas svētku organizācijas komitejas vadītājiem un koordinētājiem.
No 2003. – 2005. gadam LSDSP priekšsēdētājs.
2005. gada pašvaldības vēlēšanās atkārtoti ievēlēts par Rīgas domnieku.

Precējies, ir 4 bērni. Vecākā meita Karlīna mācījusies Rīgas 1. vidusskolā un Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā. Pēc Veronas konservatorijas (Itālijā) un Vircburgas mūzikas universitātes beigšanas dzīvo un strādā Itālijā. Vecākais dēls Ansis beidzis N. Draudziņas ģimnāziju un studē vēsturi Latvijas universitātē. Meita Baiba pēc Madonas ģimnāzijas beigšanas Latvijas universitātē apgūst latviešu valodas un literatūras skolotājas amatu. Jaunākais dēls Jurģis arī ir Latvijas universitātes vēstures students un aizraujas ar latviešu folkloru.
Visi bērni kopā ar vecākiem pārdzīvojuši Latvijas brīvības atgūšanas skaistākos un dramatiskākos mirkļus, un arī šodien neaizmirst tēvu apsveikt katru gadu Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā – 4. maijā.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, Baltijas Asamblejas Goda jostu (1997).
Publikācijas par Tautas fronti (raksti krājumos):
“Latvijas Tautas fronte” (1998); “Tas bija Tautas laiks” (2001);
“Tautas fronte Rietumos” (2001); “Baltijas brīvības ceļš” (2005).
Šajā enciklopēdijā lasāmas viņa atmiņas Sapnis par neiespējamo.

ATTĒLI:
1. AP priekšsēdētāja kabinetā 1991.gada 21.augustā. Doma laukumā jau iebraukuši bruņutransportieri.
2. Pēc 1988.g. 7.oktobra manifestācijas Mežaparkā © Juris Krieviņš.
3. Tikšanās ar žurnālistiem pēc LTF otrā kongresa (1989)
4. Valsts Prezidenta pilī, saņemot Triju zvaigžņu ordeni (1995).
5. Kopā ar Nobela prēmijas laureātu Ginteru Grasu Gdaņskā (2004.)
6. Ar meitu Karlīnu Benjamiņu namā, Radošo savienību sanāksmē (1992). Autors – Jāzeps Danovskis

2006.gada janvāris

Rīgas Ezerkrastu vidusskola
Sadarbībā ar D.Īvānu sagatavoja 9.klases skolniece Agnese Leitāne
Konsultante skolotāja Velta Mika