ILGA GULBE

ilggadēja pedagoģe,
latviešu valodas un literatūras pasniedzēja,
Tautas frontes dalībniece

Es, Ilga Gulbe - Veignere, esmu dzimusi 1927. gada 2.janvārī Alūksnes rajona Alsviķu pagasta Burtniekos.
Tētis pabija strēlniekos. Pēterburgā pat Ļeņinu Smoļnijā sargājis, dienējis milicijā, atgriezies Latvijā, bijis arī Alūksnes cietumsargs. Alūksnē mums bija neliela mājiņa ezera krastā. Tikai vienu gadu dzīvojām pilsētā.
Jauki bija ganos pie vecāsmātes: ganības 2 km garumā, abi ar brālēnu tēlojām aktierus, gatavojām kostīmus, sagriezām krustmātes zīda lakatu!
Pirmā skola bija Alsviķu pagasta pamatskola (tagad Stautiņu). Mūsu skolotāji bija vietējās sabiedrības centrā, viņi noteikti jāpiemin.
Pamatskolu ilgus gadus vadīja Andris Akmentiņš (dzejnieka vectēvs), Cimzes skolotāju semināra absolvents. Viņš vadīja arī pagasta kori. Teodors Osis - lielisks vēstures skolotājs, kas aizrautīgi attēloja latviešu brīvības cīņas 13.gs. un 1919. - 1920. gadā. Oša kungs mācīja teātri. Vēl šodien atceros viņa iestudēto Raiņa viencēlienu "Ģirts Vilks", kuru skatījos drebēdama.
Beidzu pamatskolu. Uz vidusskolu māte neļāva iet - tikko bija sācies karš.

Tikai 1945. gada rudenī kārtoju iestāju eksāmenus Alūksnes vidusskolā. Ģimenes apstākļi bija ļoti smagi: vecāki šķīrušies, māsa kara pēdējā rudenī kļuvusi atraitne ar diviem maziem bērniem. Visi bijām mātes aprūpē. Alūksnē internāta nebija, maize uz kartītēm.
Mātei un māsai bija grūti man palīdzēt, tādēļ 1948. gadā iestājos Cēsu skolotāju institūtā, jo tur maksāja stipendiju, bija internāts. Tas bija patvērums daudziem trūcīgajiem pēckara jauniešiem. Tūlīt mani iedalīja Imanta Kokara vadītajā izlases korī. Iesniedzu tēlojumus literārajā pulciņā. Piedalījos Rīgā jauno autoru seminārā. Koris guva 1. vietas skatēs, laimīgi soļojām Dziesmu svētkos. Man sākums Dziesmu svētkiem bija Alūksnē 1948. gadā, Cēsīs 1950.
Ceļš uz pedagoga darbu bija sācies. Par to man jāpateicas Alūksnes vidusskolas pedagogiem: Mildai Pelēcei, latviešu valodas un literatūras skolotājai - meistarei literārajā analīzē, Ernai Šteinbergai, klases audzinātājai, fizkultūras skolotājai, arī dzīvokļa saimniecei; Artūram Priedem, skolas direktoram un fizikas skolotājam, kas ar krītu un tāfeli tukšajā pēckara rudenī teicami iemācīja sarežģītās likumības; Ernai Sprincei, angļu valodas skolotājai, dramatiskā pulciņa vadītājai; Skaidrītei Trepšei - Kaldupei (tagad dzejniecei), vācu valodas skolotājai; Albertam Muciniekam, dziedāšanas skolotājam, kora diriģentam, orķestra vadītājam (Normunda Šnē vectēvam).
Cēsu skolotāju institūtā ļoti spilgtas personības bija Kārlis Preiss - krievu un ārzemju literatūras pasniedzējs, Pāvils Dreimanis - meistarīgs matemātiķis.

1952. gada pavasarī, beidzot skolotāju institūtu ar izcilību, ieguvu latviešu valodas un literatūras skolotāja tiesības darbam septiņgadīgajā skolā. 1966. gadā neklātienē beidzu Daugavpils pedagoģisko institūtu. Ieguvu tiesības mācīt vidusskolā.
Darbā tiku nozīmēta par mācību daļas vadītāju Sērmūkšu septiņgadīgajā skolā (40 km no Cēsīm). Biju par saviem audzēkņiem tikai piecus līdz septiņus gadus vecāka.
Biju arī internāta audzinātāja, vakaros tumšajā guļamistabā runājāmies ar audzēkņiem, vairāk ar meitenēm, ilgi, ilgi par dažādiem tematiem.
Visus uzdevumus centos veikt ar jaunības maksimālismu. Toreiz vēl varēja mācīt galvenokārt ar interesantu, saistošu skolotājas stāstu (arī tagad tas nav mazsvarīgi). Pagasta sabiedrība mani novērtēja tāpēc, ka pratu lauku darbus, strādāju kopā ar bērniem, centos novērst problēmas ģimenēs (ticēju, ka varu). Uzreiz mani ievēlēja par rajona deputāti, gribēja paaugstināt amatā, bet puisis - mans Ojārs Gulbis -, kurā iemīlējos, bija divreiz izsūtīts uz Sibīriju. Mēs apprecējāmies, bet mana biogrāfija bija "sabojāta". Iecēla gan par direktori, bet intrigu un pastāvošā režīma dēļ šajā amatā biju tikai vienu gadu. Šajā gadā paguvu daudz - izremontējam skolotājiem dzīvojamo māju, izveidojām vairākus dzīvokļus. Sērmūkšu skolā nostrādāju 13 gadus. Mana pirmā darba vieta vienmēr paliks gaišā piemiņā, neraugoties uz daudziem pārdzīvojumiem. Te piedzima meita Rudīte (1954.) Pie mums dzīvot pārcēlās mana māte, skolā sāka mācīties māsas dēls.

1964. gada rudenī mani pārcēla uz Cēsu rajona Mārsnēnu astoņgadīgo skolu par mācību daļas vadītāju, bet no 1967. gada kļuvu direktore, šajā darbā nostrādāju līdz aiziešanai pensijā 1982. gadā. Šeit esmu kļuvusi par savējo, varu teikt, ka te ir manas mājas.
Mārsnēnu jaunā skola uzcelta 1961. gadā, tā bija divplūsmu skola - latviešu un krievu bērniem. Vienu laiku tajā arī bija krievu plūsmas palīgskolas klases, kur mācījās dažādu tautību bērni. Skolā mācījās gandrīz 400 bērni, strādāja līdz 30 skolotāju. Bija aizņemtas ar klasēm visas telpas, pat laboratorijas.
Piedalīšanās skolotāju korī "Beverīna" deva man iespēju iepazīt pasauli. 1966. gadā, kad visās rajona skolās notika balsu pārbaude, arī es tiku uzņemta kora sastāvā. Atkal tikāmies ar skolotāju institūta kora diriģentu, nu jau konservatorijas profesoru Imantu Kokaru. Kora kvalitatīvā izaugsme deva iespēju koncertēt ārpus Latvijas. Arvien vēl kora veterāni reizi mēnesī dziedam kora muzejā Cēsīs, mācāmies reliģiskās dziesmas, koncertējam dievnamos.
Būdama skolas direktore, piedalījos daudzos rajona vadošo darbinieku pasākumos. Sastapu daudz izcilu pedagoģiskā darba meistaru. Direktoru darbu ilgi vadīja Gunārs Vītols, augstas kultūras cilvēks, cienījams pedagogs. Ar viņa un arodbiedrības gādību tika organizētas ļoti vērtīgas ekskursijas. Aizkustinoša ir viņa attieksme pret mums tagad, kad esam veterāni - katru gadu rudenī tiekam saukti kopā, pušķojam Cēsu Meža kapos Aizsaulē aizgājušo biedru kopiņas, pasēžam kopā, kavējamies atmiņās.
Atmodai sākoties, nebiju vairs skolas direktore, bet kā skolotāja piedalījos un pat vadīju pasākumus ciemā. Bijām aktīvi Tautas frontes dalībnieki, piedalījāmies un dziedājām tautas manifestācijās Mežaparkā, Daugavmalā. Bijām aktīvi Baltijas ceļa dalībnieki.
1992. gadā man vairs darba Mārsnēnu skolā nebija. Šoreiz gan arodbiedrība mani aizstāvēja. 1993. gada janvārī mani aicināja strādāt Raunas pamatskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, to daru vēl aizvien.
Lai varētu strādāt, esmu daudz mācījusies kursos, semināros un patstāvīgi. Raunas pedagogu kolektīvā esmu jau sesto gadu.
Kā literatūras skolotāja visus darba gadus esmu vadījusi dramatisko pulciņu, iestudējusi lugas, veidojusi dažādus uzvedumus utt. Pirmajā darba vietā rajona mērogā ieguvām labu vērtējumu skatē ar A. Brigaderes pasaku lugu "Princese Gundega un karalis Brusubārda" iestudējumu. Mans mūža darbs skolā ir guvis atzinību (goda raksts, nozīmes, nosaukumi). Atzīstu vienu - "Skolotājs - metodiķis" (1989.). Raunas vidusskolas vadība un arodbiedrība noorganizēja man brīnišķīgu 70 gadu dzimšanas dienu, kurā saņēmu Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Goda rakstu.
Meita strādāja Līgatnes rehabilitācijas centrā saimniecības daļā, 1996. gadā pārcieta insultu un ir 1. grupas invalīde. Mazdēls - mācās profesiju. Šajā smagajā laikā mani no galēja izmisuma glāba darbs Raunas vidusskolā - audzēkņi, vadība, darba biedri.

Attēlā: Skolotāja Ilga Gulbe savā 70.gadu jubilejā kopā ar Raunas vidusskolas direktori Anitu Neimani

Galā ir darbi, skaisti un skarbi,
Galā ir gadi. Galā ir dzīve.

Ar šādiem J.Silazara vārdiem Raunas vidusskolas skolēni, skolotāji un darbinieki dziļās sērās paziņoja, ka ilggadējā skolotāja Ilga Gulbe 2000.gada 2. jūnijā aizmigusi mūža miegā.