GUNDEGA BĒRZIŅA-REINE

Ilggadēja latviešu valodas skolotāja, pedagoģe,
apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi


Esmu pārliecināta, ka piederu pie izredzētās paaudzes, kas piedzima un uzauga Latvijas brīvvalsts visspožākajos gados (līdz 1940.g.) un izredzēta pārdzīvot gan kara laikus, gan okupācijas gadus un piedzīvot Latvijas Neatkarības pasludināšanas dienu - 4.maiju. Tad varēju atkal pie Latvijas visskaistākā karoga - Valsts karoga dziedāt vissvētāko himnu - "Dievs, svētī Latviju!". Lepna uz to, ka varu savā dzimtajā Dievzemītē runāt latviešu valodā. Laimīga arī, ka augstākie spēki man deva iespēju, nepārtraucot ne dienu, apgūt vidējo izglītību un sākt strādāt darbu tādā profesijā, kur latviešu valodu mācēju mīlēt un godāt visu mūžu - kopš 1945.gada līdz pat šai dienai - 1999.gada beigām.

Dzimusi Tukumā, tēva mājās (vēl tagad tur ir kam ierasties). Tēvs dod man vārdu Gundega, ar ko es esmu ļoti apmierināta. Piederu pie Bērziņu dzimtas - latviska uzvārda dzimtas. Skolas man trīs.
Pirmā - pamatskola, vēlāk mana pirmā darba vieta, Raiņa vidusskola, šogad atzīmēja 70 gadus. Otra - Tukuma vidusskola, ko kara apstākļu dēļ nevarēju pabeigt. Par vidusskolas izglītības apliecību esmu pateicīga Talsu ģimnāzijai, Talsiem, pilsētas ļaudīm. Tur bijām sabraukuši bēgļi no Rīgas un citām Latvijas vietām - gan skolēni, gan skolotāji. Un tā Kurzemes cietoksnī notika kaujas, bet mēs 1944./1945.g. varējām beigt 12.klasi. Prom no vecākiem un mājām. Prātā dramatiskie notikumi, kad jāpārdzīvo uzlidojumi, grūtības ar maizes gabalu. Mācības notiek baznīcas ģērbkambarī. Un tomēr ir iespēja mācīties, lai beigtu skolu. Dziedāšanas skolotājs mūs sagatavo dziedāt baznīcā L.Garūtas kantāti "Dievs, tava zeme deg!" (A.Eglīša vārdi). Maijs ir nozīmīgs mēnesis. Talsos arī kapitulācija un vācu karavīru gūstekņu kolonas pa ielām. Dzied: "Es geht alles vor ?ber". Iet, bet bez latviešu leģionāriem!
Man 19.dzimšanas diena bez svētku kliņģera. Kamēr es gatavojos eksāmeniem, tikmēr tēvs no vidusskolas pagrabiem tiek aizvests filtrācijā uz Austrumiem.
Mūsu skolai, pateicoties direktora uzņēmībai, izdodas Rīgā ar mūsu domrakstiem par Raini pierādīt, ka varam likt eksāmenus pēc padomju skolas prasībām. Vēlāk, beidzot institūtu, mums, vienīgajiem no Kurzemes, nav jāpārliek eksāmeni. Pēc vidusskolas beigšanas ar divu nedēļu sagatavošanas kursiem viena daļa absolventu kļūst par skolotājiem. Arī es.

1945.gada rudenī savā pirmajā skolā - Tukuma Raiņa vidusskolā stājos klases priekšā kā skolotāja un audzinātāja 40 pirmklasniekiem. Un tā no skolas arī neesmu varējusi aiziet. Paralēli neklātienē nobeigti 2 institūti - Skolotāju, pēc tam Pedagoģiskais, un 1955.gadā esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja vidusskolā. 1949.-1952.gads ir nozīmīgs laiks, kad mācu un audzinu Tukuma vidusskolā 38 zēnus.
Vienīgais izlaidums, kurš man ar katru absolventu salidojumu kļuvis aizvien tuvāks. Liela nozīme ir skolas direktoram Lodem, viņa autoritāte nav novērtējama par augstu gan audzēkņu, gan manā dzīvē. Ar šo klasi ir cieša draudzība gan priekos, gan bēdās. Ir svinēti salidojumi, kādreizējo skolēnu 50 un 60 gadu jubilejas, pat esmu bijusi sudrabkāzās vedējmāte. Diemžēl arī jānoliek ziedi pie kapu kopiņām, arī jāuzraksta nekrologs. Skolotāja atbildība par saviem sirmajiem dēliem līdz pat šīm dienām ...

Interesants bija posms pēc apprecēšanās, strādājot Grenču skolā. Vīrs - direktors, es mācību pārzine.
Skolotāju kolektīvs - 12 skolotāji, caurmēra vecumā 30 gadu, veic daudz. Strādājot pēc Makarenko pedagoģijas atziņām, kolektīvi stāda ābeles, izveido sporta laukumu, daudz uzticot skolēnu komitejai. Pavasarī tiek svinēti svētki par godu skolai.
Un tad nāk jauns 8 gadu posms, kad atgriežos Raiņa vidusskolā - un jau kā direktore (un latviešu valodas skolotāja). No 1962. -1970.gadam vadu 700 skolēnu un 50 skolotāju lielu kolektīvu. Jārūpējas, lai visus priekšmetus mācītu speciālisti, labi pedagogi. Šis laiks bija kabinetu sistēmas ieviešanas laiks, dažādu tradīciju veidošanas laiks. Mana dzīve tad bija skola, un skola - mana dzīve. Liecību parakstīšana. Pirmais zvans un pēdējais zvans. Izlaidums, beigšanas apliecību pasniegšana. Rūpes par skolas sagatavošanu darbam rudeņos.
No 1970.gadā darbs metodiskajā kabinetā par metodiķi. Interesants darbs ar visu rajona skolu skolotājiem. Visbeidzot atgriešanās Grenču skolā, kur 1981.gadā atzīmējām plaši un svinīgi skolas simtgadi. Tad arī aizeju pensijā, bet vēl strādāju rajona skolās kā aizvietotāja. Un latviešu valodas mācīšana joprojām ir mans aicinājums.

Sagaidu Trešo Tautas atmodu, aktīvi darbojoties Tautas frontē.
Ar asarām acīs dziedam Latvijas himnu, uzvelkot mūsu sarkan baltsarkano karogu virs Kultūras nama. Iesaistos valsts valodas atestācijas komisijā, kā sekretāre sagatavoju un pēc eksāmena izsniedzu 500 apliecības cilvēkiem, kuri varēja nolikt eksāmenu latviešu valodā. Pēdējos gados latviešu valodu mācu ne tikai latviešu skolēniem, bet vairāk krievu bērniem. Sāp sirds, ka latviešu valoda tiek piesārņota gan ar rusicismiem, gan anglicismiem.
Ar gandarījumu 1997.gada 17.novembrī esmu pirmo reizi Prezidenta pilī, kad manai kolēģei pasniedz Triju Zvaigžņu ordeni.
Bet 18.novembrī Tukuma Kultūras namā svinīgajā koncertā no Pilsētas Domes priekšsēdētāja rokām saņemu Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi! Tie bija aizkustinoši brīži visai manas paaudzes skolotāju saimei, kurai 50 gadu okupācijas apstākļos vajadzēja mācīt pēc labākās sirdsapziņas vairākas latviešu paaudzes. Svinīgajā brīdī pateicos visiem saviem audzēkņiem un beidzu ar novadnieces Māras Zālītes dzejoļa vārdiem:
Nāk rudens apgleznot Latviju,
Bet nepūlies, necenties tā.
Man viņa ir visskaistākā
Tik un tā."

Atskatoties uz nostrādātajiem gadiem, varu apgalvot, ka skolotāja darbs un latviešu valodas specialitāte ir visvajadzīgākā, visgrūtākā, tādēļ visvērtīgākā no visām profesijām.

1999.gada decembris

LIIS izstrādne