LUDIS BĒRZIŅŠ

mācītājs un pedagogs, folklorists, literatūrvēsturnieks, dzejnieks.
Pasaules brīvo latviešu (PBLA)Tautas balvas laureāts 1964.

Ludvigs Ernests Bērziņš dzimis 1870.14.IX Džūkstes pag. Rīpelēs, miris 1965.24.V Denverā, ASV.
Dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies Džūkstes pagastskolā un Irlavas skolotāju seminārā. 1891 – 1895 studēja teoloģiju Tērbatas universitātē. Mācītāja kandidāta laiku pavadījis Smiltenē pie K.Kundziņa. 1898 – 1904 vācu valodas virsskolotājs Kijevā (Ukrainā) un tur dzīvojošo latviešu mācītājs.
Atgriezies Latvijā, vadījis tirdzniecības skolu Jēkabpilī (1904 – 09). 1909 – 1915 vadījis Dubultu ģimnāziju, ko nodibinājis kopā ar E.Šmithenu.
1922 pārcēlies uz Rīgu, strādājis par latviešu literatūras docētāju LU ( no 1933 goda doktors, no 1935 profesors) un Rīgas skolotāju institūta direktoru (1922-34). 1940 iznāca viņa grāmata “Ievads latviešu tautas dzejā. I.”, kas atspoguļo viņa pētījumus tautasdziesmu metrikā. 1944 emigrējis uz Vāciju, 1950 pārcēlies uz ASV.
Vācijā un ASV rediģējis garīgo dziesmu grāmatas (izd. 1947, 1950, 1967), publicējis rakstus izdevumos “Kalve “(1946), “Latviešu tautasdziesmas” (1953), “Latviešu trimdas 10 gadi” (1954), “Akadēmiskās runas par latviešu nacionālām problēmām” u.c. (skat. Latvju enc. 1962-1982, 1.s., 180.lpp.)
1990. gadā Jūrmalā, Jaundubultos, Poruka prosp. 27, ēkā, kur viņš dzīvoja 1934 – 44, iekārtots memoriālais muzejs. Pastāv Luda Bērziņa fonds, kas piešķir balvas Latvijas pedagogiem.
(Par radošo darbību Latvijā skat. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, Rīga, 1992., 47.lpp.)

TAUTAS BALVA