VALFRĪDS PAŠKEVIČS
Daugavpils Universitātes Dabaszinātņu un matemātikas fakultātes dekāns, Atmodas laikā DPI Tautas frontes nodaļas vadītājs
Valfrīds Paškevičs dzimis 1950. gadā Ilūkstes novadā, Lietuvas pierobežā, kur no kaimiņvalsts šķīra tikai mežs. Sevi uzskata par laucinieku, jo visa bērnība pavadīta laukos. Tēvs (polis) visu mūžu nostrādāja par kalēju un mūžībā aizgāja 97 gadu vecumā 2004. gadā. Māte (lietuviete) bija laukstrādniece un tagad sasniegusi 88 gadu vecumu un dzīvo Ilūkstē. Skolas gaitas uzsāka Šederes pamatskolā, kuras turpināja Eglaines astoņgadīgajā skolā un pabeidza Ilūkstes 1. vidusskolā. Atmetot sākotnējo domu par medicīnas studijām, 1968. gadā iestājās Daugavpils Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātē, pēc kuras absolvēšanas uzsāk darbu Fizikas katedrā.
Jaunībā Valfrīds bija aktīvs sportists – vairākkārtējs Daugavpils čempions tāllēkšanā un sprintā, kā arī aizrāvās ar mūziku. Pēc iepazīšanās ar Ēvaldu Dauguli 1984. gadā sāka dziedāt TMA „Rakari”, ar kuru koncertēja Parīzē, Maskavā, Atēnās, Karlsruē (Vācija), Odornā (Nīderlande), Hāderslevā (Dānija). Tagad Valfrīds tikai pasmejas: „Kas es vairs par rakari ar sirmiem matiem?” Protams, klavieres un trompeti, kuru spēlēja arī armijas pūtēju orķestrī dienesta laikā, tagad reizēm paspēlē mājās. Valfrīdam ir trīs meitas – vecākajai 27, vidējai - 13 un jaunākajai ir 6 gadi, sieva strādā universitātē.
Pēc studijām Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta aspirantūrā 1984. gadā Valfrīds Paškevičs aizstāv disertāciju amorfo pusvadītāju fizikā. Svarīgs etaps viņa zinātniskajā karjerā ir stažēšanās Somijā 1986./1987. gadā Joensū Universitātē, bet pēc tam pētnieciskais darbs šajā pašā universitātē 1994./1995. gadā.
Tagad nav viegli izvērtēt, kas vispār deva impulsu tik milzīgām pārmaiņām nu jau pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Protams, ka Gorbačova pasludinātā pārbūve un atklātība (perestroika, glasnostj) ļāva cilvēkiem brīvāk un drošāk izteikties, bet izšķirošo lomu visdrīzāk nospēlēja Austrumeiropas sociālisma bloka valstis, it sevišķi Polija. Arī Padomju Savienībā cilvēkiem apnika stāstīt anekdotes par tēmām, kad prese raksta vienu, bet reālajā dzīvē redz pavisam ko citu. Kā Valfrīda tēvs reizēm pasmējās, ka ar katru gadu ražojam divreiz vairāk nekā pērn, bet reāli visa kļūst tikpat reižu mazāk. Cilvēkiem bija apnicis stundām ilgi stāvēt veikalos rindās pēc pārtikas un citām precēm un klausīties masu mēdijus, cik labi Padomju Savienībā dzīvojam.
Valfrīds tieši savus vecākus uzskata par alternatīviem vēstures skolotājiem - patieso vēsturisko notikumu aculiecinieki, kuri iemācīja atšķirt melus no patiesības padomju laiku ideoloģijā. Tieši vecāku stāstītais par Latvijas neatkarību līdz 1940. gadam, padomju varas represijām, kara laiku (tēvs karoja Polijā pret hitleriešiem) lika nešaubīgi nostāties Atmodas laikā Tautas frontes pusē. Latvijā 1988. Gadā, iespējams, vēl bija kāds pusmiljons cilvēku, kuri jaunībā vai bērnībā dzīvoja neatkarīgajā Latvijā līdz tās okupācijai, kuri zināja vēsturisko patiesību, kura nu nekādi nesaskanēja ar padomju mācību grāmatās pasniegto. Arī pats bija uzkrājis pietiekamu personīgo pieredzi, būdams zinātniskos komandējumos Somijā, Francijā, Vācijā, kur izjutis padomju cilvēka beztiesiskumu un pazemojumu, šķērsojot Berlīnes mūri bez jebkādas valūtas kabatā (bija aizliegts ņemt līdzi) un redzot, ka otrpus mūrim ir pavisam cita - brīva pasaule ar dzīvespriecīgākiem, smaidīgākiem cilvēkiem.
Pats viņš uzskata, ka savu ieguldījumu tautas atmodā sākotnēji ir devis muzicējot. 1989. gadā Višķos notika Latvijas PSR profesionāli tehnisko skolu konference, kurā muzicēja Ēvalda Dauguļa vadītais ansamblis. Braucot mājās, viens no Daugavpils kultūras darbiniekiem Miervaldis Brodovs ierosināja organizēt latviešu mūzikas vakarus rajona kultūras namā „Vārpa”. Tas bija pirmsākums piektdienas vakariem „Kopā ar ziņģi”, kurā skanēja gan vecās, gan jaunās latviešu estrādes dziesmas (Rozenštrauhs, brāļi Vinteri, Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, „Čikāgas piecīši”, Dzenis u.c.). Ja atceras to, ka par Rozenštrauha dziesmas „Zilais lakatiņš” dziedāšanu varēja studentu izslēgt no augstskolas, tad šie dziesmu vakari Daugavpils latviešu publikai jau bija kaut kas jauns un neparasts. Sākotnēji pie ieejas deju zālē pat varēja pamanīt mīņājamies kādu no VDK (valsts drošības komitejas) pārstāvjiem, jo vēl jau Latvija bija PSRS sastāvā. Kā par brīnumu, atsaucība šiem vakariem bija negaidīti liela. Sākotnēji gar zāles sienām sēdēja vecāka gadagājuma cilvēki un vienkārši klausījās kādreiz aizliegtās latviešu dziesmas vai paretam uzdejoja. Vēlāk pievienojās vidējā paaudze un visbeidzot, krēslai iestājoties, jaunieši, studenti. Tā šīs ballītes netieši atgādināja, ka te tomēr ir Latvija.
Soli pa solim politiskie procesi virzījās uz priekšu. Visā Latvijā masveidā tika dibinātas Tautas frontes nodaļas. Īsu brīdi Valfrīds bija DPI Tautas frontes nodaļas vadītājs, taču organizēt Tautas frontes mītiņus un uzstāties sapulcēs Valfrīdam Paškevičam nebija īpaši daudz laika, kā arī intereses. Viņš atzīst, ka šajā jomā vajadzīga īpaša aizrautība un interese. Lielākie darītāji bija DPI matemātiķi Jānis Kokins, Eleonora Laudiņa un valodnieks Artūrs Priedītis, kurš nenogurdinoši kritizēja pilsētas kompartijas vadību. Tajā laikā populāras bija diskusijas, kurās piedalījās arī Latvijas neatkarības pretinieki. Jānis Kokins kādam medaļām bagātam veterānam, atbildot uz jautājumu, pateica, ka nākotnē viņš Latviju redz kā neatkarīgu valsti. No kara veterāna puses sekoja atbilde: „Za takije slova – puļu v lob!” („Par tādiem vārdiem - lodi pierē!”). Ja 1991. gada augustā būtu uzvarējuši pučisti, nevis nākamā Krievijas prezidenta B. Jeļcina piekritēji, varēja būt arī tā, kā teica veterāns.
Zināms, ka neatkarīgās Latvijas karogs pirmo reizi pēc okupācijas Daugavpilī tika uzvilkts tieši uz Pedagoģiskā institūta jumta, par ko institūts saņēma kritiku no padomju varas pārstāvjiem un slavinātājiem, jo, lūk, institūtā tiekot audzināti buržuāziskie nacionālisti, fašisti u.c.. Lielākā daļa toreizējā DPI pasniedzēju kolektīva apbrīnoja rektora Oļega Roždestvenska diplomāta spējas, tālredzību un prasmi sajust briestošo pārmaiņu neatgriezeniskumu. Var tikai iedomāties, kādas piezīmes par Tautas frontes aktivitāšu pieļaušanu DPI viņam veltīja pilsētas komunistiskā vadība.
Padomju varas pārstāvjiem sarkanbaltsarkanais karogs virs DPI bija kā „dadzis acī”, un jau pirmajā naktī pēc tā uzvilkšanas mastā kāds pacentās to noraut. Atgriežoties no svinīgā pasākuma kultūras namā „Vārpa”, kas bija veltīts karoga uzvilkšanai, Valfrīds ar kolēģiem pamanīja, ka karoga uz DPI jumta vairs nav. Saruna ar vestibila dežuranti nepārprotami norādīja, ka karogs varētu būt pie A. Priedīša, jo viņš esot kopā ar diviem studentiem kāpis uz jumta. Dziļā pusnaktī tika zvanīts tagadējam matemātikas katedras docentam Vitoldam Gedroicam un elektriķim Bžezovskim, kurš pārliecināts tautas frontinieks. Kad ap pieciem no rīta Valfrīds ar Vitoldu ieradās A. Priedīša dzīvoklī, karogs tik tiešām bija pie viņa. Šķiet, ka Priedītis bija manāmi pārsteigts un centās paskaidrot, ka kāds bija noliecis karoga mastu, kas bija izgatavots no samērā maza diametra metāla caurules, tāpēc karogu nācies noņemt. Kāpēc karogu noņēma, nevis palaboja mastu - to Priedītis īsti nevarēja paskaidrot. Tas fakts, ka ne pārāk sen A. Priedītis bija gatavs atteikties no Latvijas pilsonības, liekt domāt, ka tā karoga noņemšanas motivācija nemaz nebija tik vienkārša. Varat iedomāties, kāds prieks būtu Latvijas neatkarības pretiniekiem, ja karogu virs DPI no rīta vairs neredzētu, bet Valfrīds un Vitolds kopā ar elektriķi tumsā, smalkam lietum smidzinot, kāpa uz DPI jumta, un, gaismai austot, neatkarīgās Latvijas karogs atkal plīvoja.
Kad Daugavpilī notika pirmais LTF kongress, Valfrīds Paškevičs bija tā vadītājs. LTF 10 gadu jubilejā laikrakstā „Latgales Laiks” tas bija aprakstīts: "Uz skatuves, kas bija rotāta ar nacionālo simboliku, iznāca konferences vadītāji: Daugavpils Pedagoģiskā institūta vecākais pasniedzējs V. Paškevičs un darba veterāne S. Zujeva. Atbildīgās sekretāres pienākumus pildīja V. Makrecka. V.Paškeviča teiktie ievadvārdi bija: „ Latvija – tās ir mūsu kopējās mājas. Un mums jādomā un jālemj, kā padarīt tās krāšņākas un labākas. Lai mūs vada mūžīgais dzimtenes aicinājums!”
Tagad, pēc 20 gadiem, nejauši atrodot presē kādu rakstu par LTF vai vienkārši atsaucot atmiņā tā laika notikumus, Valfrīds nedaudz brīnās par to, cik stipri cilvēki ticēja, ka nāks kaut kas labāks, patīkamāks, priecājās par katru sīku panākumu, kas saistīt ar cilvēka uzskatu brīvu paušanu. Šodien faktiski runājam ko gribam, bet diemžēl esam nonākuši tik tālu, ka cilvēks pat juridiski ir slikti aizsargāts pret nozākāšanu un apmelošanu. Valfrīdam Paskevičam un viņa LTF laikabiedriem ne reizi vien ir atgādināts, ka paši jau esat bijuši komunisti jeb PSKP biedri. Viņš gan tajā nesaskata neko nosodāmu, jo praktiski visi PSRS ir bijuši oktobrēni, pionieri, komjaunieši, turklāt padomju ideoloģija noteica, ka jaunajiem augstskolu pasniedzējiem jābūt partijas biedriem, jo bez tā viņi nevarēšot "pilnvērtīgi audzināt padomju jaunatni". Galu galā jebkuru arī neņēma partijās rindās, un bija stingri kritēriji cilvēka veikumam darba vietā un sabiedrībā, bet vecāki Valfrīdu kopš bērnības bija mācījuši kārtīgi padarīt iesākto darbu. Valfrīds pat ir absolvējis Marksisma - ļeņinisma vakara universitāti, kura atradās DPI ēkā, jo tad nevajadzējis apmeklēt politinformācijas pasniedzējiem. Tāds bija laiks un valsts, kurā cilvēki dzīvoja un strādāja, bet galvenais jau bija nesaslimt ar komunisma ideoloģiju. Galu galā arī Maskavā sarunas par Latvijas neatkarību uzturēja PSRS AP deputāti, kuri bija PSKP biedri. Kā domā Valfrīds, bija komunisti pēc pārliecības un pēc vajadzības, bet viņš piederot pie tiem otrajiem.
Kā zināms, līdz ar LTF darbību, kuras galvenais uzdevums bija Latvijas neatkarības atgūšana, kā arī latviešu valodas statusa nostiprināšana, radās Interfronte, kurā galvenokārt darbojās PSRS varas struktūru pārstāvji un vietējie līdzskrējēji, kuri dzirdēt negribēja par neatkarību. Daugavpilī Interfronte bija īpaši agresīva un savos mītiņos atklāti aicināja uz represijām pret LTF biedriem. Valfrīds ar smaidu atceras epizodi, kad viņam Marksisma – ļeņinisma universitātes direktors, viens no interfrontiešu līderiem, pārmeta : „Kā jūs, būdams jaunatnes audzinātājs, pedagogs, komunists, ar savu darbību graujat vienu no vecākajām komunistiskajām partijām Eiropā?!” Atbilde bijusi šāda: „Ja jau viena no vecākajām, tad arī vienai no pirmajām jāmirst ”.
Nebija viegli Daugavpilī stāties pretī interfrontistu ideoloģijai, jo tās pusē bija pilsētas vadība, rūpnīcu un citu iestāžu vadība, militārās struktūras, kuru rokās bija lieli materiālie līdzekļi. Tas bija risks, zinot, kā padomju vara agrākos gados izrīkojās ar saviem pretiniekiem, taču to gadu notikumi parādīja, ka karaspēku var uzvarēt ar gara spēku.
Valfrīds Paškevičs nebūt nav priecīgs par pašreizējo situāciju un cilvēku inertumu vai vienaldzību par savas valsts likteni. Pieļaujot Latvijas valsts nozākātājiem, impēriju atjaunotāju palīgiem brīvu rīcību faktiski visās sabiedriskās dzīves sfērās, esam nonākuši, pirmkārt, jau politiskās krīzes stāvoklī, kas var izrādīties daudz bīstamāka par ekonomisko. Vai gadījumā neesam aizsnaudušies pēc pirmās atmodas?
Attēli:
- Valfrīds Paškevičs - Daugavpils Universitātes Dabaszinātņu un matemātikas fakultātes dekāns.
- V. Paškevičs – viens no grupas „Rakari” solistiem.
- V. Paškevičs Indijā, Pundžabas provincē (zinātniskās konferences ietvaros).
- Zinātniskajā konferencē Čehijā, Prāgā.
Intervēja Jacinta Kozlovska, Daugavpils Universitātes
Dabaszinātņu un matemātikas fakultātes 1. kursa studente
Konsultante - skolotāja Valentīna Ivanova, Špoģu vidusskola
2011. gada novembris