20 GADU PĒC LATVIJAS REPUBLIKAS FAKTISKĀS NEATKARĪBAS ATGŪŠANAS

DZĪVESSTĀSTI, ATMIŅAS, INTERVIJAS

(skolu jaunatnes un studentu vākums 2011.gada rudenī)

1988.gads

Jautājums par to, vai Tautas frontei jābūt kustībai vai sabiedriskai organizācijai. Jānis Škapars esot aizstāvējis organizācijas ideju ar noteiktām struktūrām un disciplīnu. 1988.gada 20.augustā viņš esot sēdējis Rakstnieku savienībā Andreja Upīša kabinetā un pie viņa esot ienākusi Sandra Kalniete, LTF dibināšanas dalībniece, politiķe, bet atjaunotās neatkarības laikā – diplomāte un politiķe. Viņa esot lūgusi, lai Jānis Škapars uzņemas koordinatora lomu, un tā tas viss sākās. Jānis Škapars sāka vadīt LTFprogrammas redakcijas komisiju, bet S.Kalniete kārtoja organizatoriskās lietas. Viegli nebija, darba bija ļoti daudz. 30. augustā LPSR Rakstnieku savienības zālē sanāca iniciatoru sapulce un tika izlemts, ka programmas projekts ir jāpublicē. Tas bija sprādziens, lai tauta sakustētos un celtos kājās. Ļaudis pēc tam plūda straumēm, lai pieteiktos savā tautas frontē. Pēc iniciatoru sapulces tika izveidota orgkomiteja, par kuras priekšsēdētāju kļuva dzejnieks Jānis Peters. [..]

Novembrī un decembrī LTF iesaistījās PSRS jaunās konstitūcijas projekta apspriešanā. Tas tika uzskatīts par izdevīgu veidu, kā sakārtot attiecības starp Rīgu un Maskavu. Bija jārēķinās ar  Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju (LKP CK), un promaskavisko interfronti. Viss liecināja, ka abos politiskajos grupējumos notika spēku uzkrāšana izšķirošajām cīņām. Pamazām acīmredzamas kļuva problēmas attiecībās starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Rezultātā no 1989.gada maija par  LTF mērķi kļuva atdalīšanās no padomju impērijas, iegūt neatkarību, sagraut totalitārismu un izveidot demokrātisku Latvijas Republiku. LTF bija izveidojusies par nopietnu politisku spēku ar milzīgu latviešu tautas atbalstu.

ILZĪTE ZELTIŅA, Kara muzeja darbiniece, sniegusi palīdzību barikāžu aizstāvjiem pie Pulvertorņa 

Revolūcijas muzeja vadība darbiniekiem aizliedza piedalīties Atmodas laika protesta akcijās (reiz pat darbiniekus muzeja vadība neesot laidusi no muzeja ārā), taču tas neko nav devis.  Ilzīte un viņas domubiedri  atrada iespēju, kā iesaistīties Atmodas notikumos. Viņi ne tikai “spurojās” pretī un  neievēroja aizliegumus, bet  reiz pat atļāvās izkarināt sarkanbaltsarkano karogu kabinetā,  un pie krūtīm piesprauda auseklīša zīmi un lepojās ar to, ka ir latvieši.  Jau 1988. gadā visi muzeja darbinieki piedalījās pēc iespējas visās protesta akcijās, kas notika tuvākajā apkārtnē. Ilzīte saka, ka tas katram  esot bijis tāds kā sava veida pienākums – būt vienam no pūļa, atbalstīt tautu. Atceras, kā parakstījās  par prasību  latviešu valodu  atzīt par  valsts valodu,  iesaistījās arī  LTF atbalsta grupā.

Bailes Ilzīte neatminas – neesot jābaidās no pienākuma. Šīs protesta akcijas bijušas lepnuma un kopības pilnas, nekādas represijas nespēja vairs apturēt latviešu tautu. [..]

1989.gads

IEVA BRAŠMANE, LNNK un Atdzimšanas partijas dalībniece,  Bauskas pilsoņu komitejas vadītājas vietniece, barikāžu dalībniece

sabiedriskās organizācijas “Helsinki – 86”, LNNK, VAK un LTF Radikālā Apvienība izveidoja Pilsoņu Komiteju Pagaidu sakaru centru. Šī struktūra izveidoja vietējās pilsoņu komitejas, kas 1989. gada pavasarī aizsāka Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju, kopumā reģistrējot gandrīz 800 000 Latvijas Republikas pilsoņu. Ieva Brašmane aktīvi iesaistījās un kļuva par Bauskas pilsoņu komitejas vadītājas vietnieci. Vispirms cilvēki tika aicināti reģistrēties, lai apzinātu pilsoņus un viņu kandidātus. Par pilsoņiem varēja kļūt LR pilsoņi un viņu pēcnācēji. Viņa izgāja ļotu nopietnu un precīzu dokumentu aizpildīšanas instruktāžu un sēdēja Bauskas kultūras namā mazā telpiņā, kur cilvēki nāca reģistrēties. LR pilsoņu dokumenti bija tikai nedaudziem, tāpēc bieži par pierādījumu noderēja Latvijas laika īpašuma norādīšana. Nekustamais īpašums varēja piederēt tikai pilsoņiem. Cilvēki nāca katrs ar savu stāstu par mājām, kokiem un pat suņiem. Katram bija sava sāpe jāizsāp.

Pilsoņu reģistrēšanas punkti bija daudz dažādās Latvijas vietās. Neskatoties uz to, bija cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ neatnāca pakaļ savai Pilsoņa apliecībai.

ARVĪDS BARŠEVSKIS, Daugavpils Universitātes rektors, Atmodas laikā students

Arvīds dzimtenei tik svarīgā laika posmā aktīvi darbojās Maskavā,  kaut gan tas bija daudz bīstamāk, jo Maskavā padomju režīms bija stingrāks.  Biedrība “Krišjānis” gādāja par aktuālu informāciju Latvijai: uzturēja kontaktus ar avīzi “Padomju Jaunatne”, kur strādāja  žurnāliste Ligita Liepa. Ja Maskavā notika kādas svarīgas tautas aktivitātes, mītiņš vai protesta akcijas pret padomju režīmu, biedrības locekļi (galvenokārt Arvīds Barševskis un Artūrs Priede) gādāja materiālus: Artūrs  fotografēja, bet Arvīds rakstīja rakstus. Vakarā raksts un fotogrāfijas tika ievietotas aploksnē un aiznestas uz vilcienu Rīga – Maskava, kur vēstule tika atdota vilciena pavadonei un to saņēma Ligita, kura sagaidīja vilcienu Rīgas stacijā. Tā jau nākošajā dienā informācija tika publicēta avīzē “Padomju Jaunatne”. Tagad Arvīds var atklāt, ka savus rakstus viņš parakstījis ar pseidonīmu Bruno Arvis. Par to tā īsti neviens arī nezināja. Viņš spilgti atceras to, kā uz pleciem nesa fotogrāfu, kas mītiņos bildēja dažādos pasākumus, ieskaitot arī tādus, kuros omonieši sita mītiņu dalībniekus.

HEINRIKS SOMS,   Daugavpils Universitātes mācībspēks, LTF aktīvists

Kad atbraucu uz Daugavpili, Tautas fronte jau darbojās. Frontes kodols veidojās ap Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Padomju laikā šķita, ka visi simpatizē padomju varai, ka visi domā vienādi, īpaši kompartijas biedri. Ko cilvēks īstenībā juta un domāja, to taču atklāti nestāstīja! Un pēkšņi cilvēkam ir iespēja izteikt to visu! Un cilvēki nāca. Un sanāca vairāk, nekā mēs cerējām. Bet pēc tam sākās atbirums. Cilvēki pakāpeniski tomēr bija spiesti izvēlēties. Parādījās dažādi viedokļi. Mēs esam šeit ļoti dažādi cilvēki, sabraukuši no dažādām vietām. Vienus neapmierināja radikālisms, citus, ka viss norit latviešu valodā. Bet man likās, ka sākums bija ļoti interesants. Iespējams, ka iesākumā bija cilvēki, kas tika speciāli iesūtīti, lai noklausītos, informētu, kas notiek tajās sanāksmēs.

1990.gads

NORMUNDS HOFMANIS, barikāžu dalībnieks no Jelgavas, aizstāvēja LR AP ēku 1990.gada maijā

Normunds savukārt stāsta par notikumiem pie Latvijas Republikas Augstākās Padomes ēkas 1990.gada 15.maijā. Tas bija viens no pirmajiem pret Latvijas neatkarību vērstajiem pasākumiem, kurā bija iesaistītas militārpersonas. Lielā skaitā tajā piedalījās civilapģērbā ģērbti padomju armijas karaskolu kursanti un virsnieki. Agresīvi noskaņotais pūlis centās ielauzties Augstākās Padomes ēkā, kad tur noritēja kārtējā plenārsēde. Pretim stājās cilvēki, kas centās nosargāt ēku. Tur Normunds kopā ar kursa biedriem no Latvijas valsts fiziskās kultūras institūta (tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija) elkoņos sadevušies veidoja aizsargvalni. Kādu laiku grūstījušies un jau sākusies dūru vicināšana, kad iejaucās Rīgas OMON vienība, kas ar stekiem izgaiņāja iebrucējus. No šī laika saglabājusies avīze „Latvijas jaunatne”, kur aprakstīti tās dienas notikumi un viņš ar kursa biedriem redzams fotoattēlā. 

1991.gads

BARIKĀDES

ZIGMUNDS REIJERS,  barikāžu dalībnieks

 1991. gada barikāžu laiks Zigmundam ir bijis ļoti īpašs. Viņš pats arī uzskata, ka tieši šajā laikā Latvija, tās tauta parādīja savu īsto spēku, gluži kā 1919. gada cīņā ar Bermonta karaspēku. Zigmunda patriotisms pret savu zemi ir ļoti liels, tāpēc, atceroties aizgājušo laiku, viņš raksta vēstuli savam dēlam Kārlim. 

VALDIS BRAČULIS, sargāja Latvijas Radio namu

Kad Lietuvā pēc 1990.gada 11. martā pieņemtā Lietuvas valsts atjaunošanas akta, PSRS ieviesa politiskās un ekonomiskās sankcijas un 1991. gada 10.-13. janvārī ieņēma vairākus nozīmīgus objektus Viļņā, tai skaitā televīzijas torni (gāja bojā un tika ievainoti cilvēki), Radio mājas apsardze tika uzticēta īpašajai brīvprātīgo vienībai, ko vadīja Valdis Bračulis. Visu 9. janvāra nakti grupa ( aptuveni 30 vīri) nostāvēja pie Radio mājas, līdz vecākais komandieris Georgs Beshļebņikovs saņēma rīkojumu iet iekšā Radio mājā, veidot aizstāvību. Galvenais uzdevums bija ar uz vietas pieejamajiem materiāliem aizkavēt OMON kaujinieku iekļūšanu telpā, no kuras tiktu raidītas pēdējas ziņas. Omonieši bija jāaiztur vismaz 10-15 minūtes, lai ēterā pagūtu paziņot par uzbrukumu, kā arī paņemt šo ierakstu un atstāt ēku.

Bija dažādas idejas, kā padarīt šo procesu ilgāku un efektīvāku (liet ūdeni virsū no ugunsdzēšamajām šļūtenēm, aizverot (aizbultējot) durvis ar speciāliem stieņiem; aizšķērsot ceļu, sagāžot solus un citas idejas). Vienības vīri tika brīdināti par iespējamām nāves briesmām. Vīri gatavojās aizstāvībai, cītīgi trenējās, gulēja pa divām stundām diennaktī. Pārtiku atnesa Rīgas iedzīvotāji. Olaines 1.vidusskolas direktors Jāzeps Volāns bija pretimnākošs- atļāva tai valstij svarīgajā laikā kavēt mācību stundu vadīšanu. OMON vīri neatnāca uz Radio māju, iespējams tāpēc, ka pilsētā bija „palaista pīle”, ka Radio mājā atrodas kaut kāda specvienība. Latvijas aizstāvji papildināja savas rindas. Valda grupai pievienojās brīvprātīgie no Ulbrokas, Bauskas, viņus apmācīja nevardarbīgai pretestībai vai varbūtējai cīņai ar bruņotajiem PSRS armijas karavīriem, čekistiem, OMON. Šos cilvēkus vadīja patriotisma apziņa.

ELMĀRS BARANOVSKIS, barikāžu dalībnieks, cēla barikādes pie Augstākās padomes

Elmārs saka:.„Pēc PSRS karaspēka uzbrukuma 13.janvārī Lietuvā  stratēģiski svarīgiem objektiem, Latvijas Tautas fronte aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Rīgā, lai paustu gatavību turpināt  uzsākto valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Arī Gramzdā tika organizēts brauciens uz Rīgu.  Reģistrēšanās notika brīvprātīgi. Ar sovhoza  autobusu devāmies uz Rīgu. Tika pateikts, ka būs jāapsargā Rīga un tās svarīgākie objekti. No Gramzdas pavisam brauca apmēram  25 cilvēki. 20. janvārī pusnaktī bijām Rīgā. Tajā vakarā, kad iebraucām Rīgā, OMON un vēl nezināmas kaujinieku grupas uzbruka Iekšlietu Ministrijai. Jau ilgāku laiku pirms liktenīgā uzbrukuma daudzi bija pamanījuši omoniešu izrādīto interesi par šo ēku. Būvējām barikādes pie LR Augstākās padomes ēkas. Ar ceļamkrāniem likām kopā paneļus un pāri pārvilkām lielos zvejnieku tīklus. Iekšpusē aiz paneļiem turējām uzasinātus armatūras stieņus, dažādus degmaisījumus, kurus izmantot gadījumā, ja notiktu uzbrukums. Rīgā bijām piecas dienas. Cilvēki bija ļoti sirsnīgi un atsaucīgi – nesa siltu tēju, pīrādziņus. Pie valdības ēkas dežūrējām ik pa divām stundām.

KĀRLIS ZEIBURLIŅŠ,  barikāžu dalībnieks pie LR Augstākās padomes

Kārlis atceras: „1991. gada 13. janvārī biju Paplakā un redzēju pa Lietuvas televīziju, kas notika pie Viļņas televīzijas centra. Es sapratu, ka mums sagaidāms tas pats. Nākošajā dienā braucu atpakaļ uz dienesta vietu Tukumā. Aizgāju uz Tukuma rajona Tautas Frontes nodaļu un pieteicos, ka es vēlos braukt aizstāvēt Rīgu. No Tukuma rajona uz Rīgu brauca vismaz divi autobusi. Beidzās dežūra un devos uz Rīgu. Un  pieteiktie barikāžu aizstāvju štābā pie Jāņa Baškera, kurš arī bija atvaļināts Padomju armijas apakšpulkvedis. Barikāžu aizstāvju štābs atradās Jēkaba ielā. Piedalījos barikāžu aizstāvju štāba darbā . Tur bija pulcējušies mediķi, ārsti, bija daudz atvaļināto virsnieku, tieši latvieši. Šajās dienās biju  kopā ar Jāni Baškeru, Ausekli Pļaviņu, Laimoni Erdmani, liepājnieku Linardu Muciņu un vēl daudziem citiem. Gaisotne bija  satraukta. Rīgā nāca iekšā smagā tehnika. Dega ugunskuri. Virs Rīgas lidoja helihopteri. Galvenais bija saglabāt mieru un nepakļauties provakācijām. Saņēmām diezgan pretrunīgu informāciju par notiekošo. Tika ziņots, ka no Ādažu puses Rīgai tuvojas tanki. Kopā ar Ausekli Pļaviņu devāmies pārbaudīt. Pārbaudījām posteņus, tur viss bija mierīgi. Tad kopā ar Laimoni Ermani braucām uz Ādažu pusi līdz Carnikavai.  taču neko aizdomīgu nemanījām. Braucot atpakaļ no Carnikavas uz Brasas tilta mūs apturēja barikāžu dalībnieks no Smārdes (vārdu neatceros) un teica, lai mēs uzmanamies, ka tikko bija OMON vienība  uz tilta. Tikuši līdz tilta vidum, kreisajā pusē redzējām  divas OMON vienības  automašīnas. Lai izvairītos no sadursmes, Laimonis apturēja satiksmes autobusu, un mēs pa to laiku aizbraucām.”

ANITA VECKALNE, Ādaži

Vīrs bija barikādēs, bet Anita uzņēma cilvēkus mājās - gan pazīstamus, gan nepazīstamus. Cilvēki nāca no laukiem un attālākām vietām, viens otram padeva Anitas adresi:  Es gludināju, modināju, baroju, dzirdīju. Dīvaini, baiļu nejutu un nejutu, ka tiek darīts kas īpašs.

Juris stāvēja barikādēs pie televīzijas torņa. [..] Anita ļoti spilgti atceras arī puču. Nesen bija piedzimis pirmais mazdēls, un viņa viesojās pie meitas, kas dzīvoja Baltezerā. No Ādažu poligona uz Rīgu devās tanku kolona:  To drausmīgo nedzirdēto troksni atceros vēl tagad. Atceros tankistu nedzīvās sejas, varbūt šo jauniešu sejās atspoguļojās viņu izbailes, neziņa. Bet varbūt tieši viņi jau zināja, kas var notikt. Tajā pat dienā pastaigājos ar mazdēlu ratiņos pa Baltezera meža ceļu. Viņš jau gulēja, kad parādījās armijas džips, ar vaļā pavērtām durvīm. Tajā sēdēja trīs karavīri, uz ceļiem viņiem gulēja rokās nolikti automāti. Un atkal tās sejas. Bija tāda sajūta, ka skatos kādu filmu. Neticēju, ka tas notiek ar mani.

AĻĢIRDS BOLŠTEINS, barikāžu dalībnieks no Jelgavas

Aļģirds barikādēs ir bijis divas reizes naktī no 17. uz 18. janvāri un 20. janvāra dienā, kā arī uz tautas manifestāciju krastmalā. [..] Pirmo reizi viņš brauca uz Doma laukumu. Iela bija nobloķēta un ieeja bija tikai viena cilvēka platumā, taču redzami neviens neko nekontrolēja. Viņš uzskata, ka koordinācija bija ļoti nopietna. Bija cilvēki ar lentītēm, kas visu organizēja un novērsa haosu. Doma baznīcā bija ierīkots medpunkts. Visur esot deguši ugunskuri, un kāds jau gādāja malku – malka bija kārtīgi bluķi, nevis skaliņi. Ēdienu visiem deva par velti – pa barikādēm staigāja Rīgas tantes ar groziņiem un termosiņiem. Arī baznīcā laikam ir bijis galds. Taču piedzērušos cilvēkus Aļģirds nemanīja. Aļģirds atceras, ka Ādažu kolhoza vadītājs Kauls bija iepinies interfrontē, un dažviet uz akmeņiem barikādēs bija uzpūsts – Kaulu suņiem. No Jelgavas aktīvi tehniku gādājis Kivlenieks no Lauktehnikas, kur bija ļoti latvisks kolektīvs. Aļģirds pārlaida nakti pie ugunskuriem, satika Bauskas vīrus, kuri stāstīja, kas viņus atvedis. Pa nakti arī paklīda runas, ka OMON izbraukuši no bāzes un sajūta nav bijusi no patīkamajām – „tomēr ieroči ir ieroči”.

ANDRIS SAULĪTIS, Višķu slimnīcas LTF grupas vadītājs

[..]visspilgtāk atmiņā palika barikādes, kad mūsu slimnīca un ciema padome nolēma atbalstīt barikādes un mani no slimnīcas deleģēja uz Zaķusalu sargāt TV. Savāca medikamentus - veselas trīs kastes. Gatavojāmies ļoti nopietni un atbildīgi! Jāpiebilst, ka stāvoklis mani šokēja, jo pie pašas televīzijas mēs ar Daugavpils Latvenergo puišiem reāli bijām vienīgie profesonālie mediķi, kas bija gatavi sniegt nopietnu palīdzību. [..] nolēmām tomēr rīkoties profesionāli: novietojām Latvenergo smago kravas mašīnu, kas pielāgota cilvēku pārvadāšanai blakus TV, izkārām sarkano krustu un izveidojām četras sanitāru komandas ar visām nestuvēm. Mēs reāli bijām gatavi ar visu līdzi iedoto aprīkojumu vismaz 30 - 40 smagi cietušajiem cilvēkiem sniegt pirmo neatliekamo palīdzību, lai jau vēlāk varētu viņus nogādāt uz slimnīcu! Labi, ka nevajadzēja sniegt šo palīdzību, bet, ja vajadzētu, tad Višķu slimnīcas kolektīvs kopā ar Latvenergo Daugavpils nodaļas vīriem bija vienīgie, kas spētu sniegt profesionālo palīdzību tieši pirmajās, pašās kritiskākajās dienās! Es domāju - ar to mūsu novads var lepoties, un ne pa jokam!

ILZĪTE ZELTIŅA, Kara muzeja darbiniece, sniedza palīdzību barikāžu aizstāvjiem pie Pulvertorņa

Taču 1991. gada 21. janvāra naktī Kara muzeja ēdināšanas punkts kļuva arī par nelielu traumpunktu. Pēkšņi muzejā tika ienesti sašautie cilvēki, kurus bija ievainojušas OMON kaujinieku lodes Bastejkalna tuvumā. Pirmā mirkļa apjukumā par apšaudes sākšanos, Ilzīte izskrējusi no muzeja, lai apskatītos, no kurienes un kurš šauj, pat neapjaušot, ka lodes lidos ļoti tuvu viņai pašai. Uztraukumā un apjukumā sākusi apsaitēt ievainotos, nācies atsaukt atmiņā komjauniešu laikos apgūtās iemaņas pirmajā medicīniskajā palīdzībā. Tikmēr citi meklējuši tuvākajā apkārtnē ārstu, jo ievainojumi bijuši nopietni – kāds vīrietis bijis ievainots papēdī, citam lode bija norāvusi galvas ādu, un bijusi stipra asiņošana. Kad uz brīdi muzejā esot ieskrējis dakteris, Ilzīte viņam palīdzējusi aprūpēt ievainotos un cietušos. Tajā naktī no muzeja uz baznīcu iznests arī kinooperatora un režisora Andra Slapiņa līķis. Visi bojāgājušie tikuši nesti uz baznīcu, kur tos apsargāja.

GUNĀRS VĒZIS, barikāžu aizstāvis no  Bauskas  

Barikādēs cilvēku pretošanās panāca to, ka militārie spēki atteicās doties uz Rīgu. Kad izskanēja Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētāja Borisa Jeļcina aicinājums Krievijas karavīriem un virsniekiem nepiedalīties akcijās pret Baltijas civiliedzīvotājiem, cilvēki saprata, ka iespējas kļūt par brīvu un neatkarīgu valsti ir palielinājušās, un tas lika sasparoties vēl vairāk. Barikāžu notikumu laikā  bija arī cietušie, to starpā Gunāra paziņas no Bauskas policijas, kas cieta no OMON raidītajām lodēm. Gunārs uzskata, ka barikādēs latvieši nepadevās un, būdami gatavi uz nāvi,  izcīnīja brīvību. Tāpēc piedalīšanos barikādēs viņš vērtē kā lielu godu, un tas liek viņam augstu vērtēt valsti un tās brīvību.

IVARS KALVIŅŠ, profesors, barikāžu dalībnieks

Un tad sākās Trešā atmoda! J.Kalviņš ir kritisks – daudzi modušies tikai 1991.gadā. Ap 1988.gadu lielākā daļa sapratusi, ka režīms ir mainījies. Bija iespēja iesaistīties dažādās kustībās bez jebkāda riska. Tiesa, īstu cīnītāju nav bijis pārāk daudz, arī  sevi viņš nebija gatavs pieskaitīt šim pulkam. Īpaši sarežģīta situācija bijusi ar cittautiešiem. Visu tomēr uz saviem pleciem iznesuši latvieši. Tai pat laikā mēs tā pa īstam neesam pateikušies krieviem, kas atbalstīja latviešu neatkarības centienus. Viņiem būtu jāuzceļ piemineklis.

Sarežģīta situācija bijusi arī starp neatkarības piekritējiem. Bieži vien viņu starpā (LTF, LNNK, Helsinki -86, Vides aizsardzības klubs) notikusi ne visai korekta politiskā cīņa. Arī izpratne par, piemēram, barikāžu nepieciešamību 1991.gada janvārī bijusi atšķirīga.  Profesoram vēl tagad ir aizdomas, ka daži „aktīvisti” turpinājuši spēlēt uz abām pusēm, t.i., bijuši ziņu pienesēji VDK.

Savu veikumu Trešās atmodas laikā I.Kalviņš īpaši izcelt negrib. Uzskata, ka nebūtu kādus dižus darbus paveicis. Tam īsti nevar piekrist, jo viņš tomēr apstādināja kompartijas darbību institūtā un vadīja barikāžu izbūvi un apsardzi Dzirnavu ielā.

LTF GRUPAS NOVADOS

JĀZEPS ANSPOKS, LTF atbalsta grupas vadītājs Aglonā

Aglonā TF grupa tika nodibināta 1988.  gada pavasarī. Tās dibinātāji bija J. Anspoka, J.Cakula, A.Puzo ģimenes un J.Džeriņš. Neilgu laiku to vadīja J.Cakuls, pēc tam J.Anspoks visā tās pastāvēšanas laikā. Tā bija lielākā TF grupa rajonā, kuras rindās bija 85 biedri. Jau 1988. gada 7.oktobrī J.Anspoks piedalījās tautas manifestācijā „Par tiesisku valsti” Rīgā, Mežaparka estrādē. 8. un 9. oktobrī kā Preiļu rajona TF nodaļas delegāts piedalās Latvijas TF dibināsanas kongresā. [..]

Visā Preiļu TF nodaļas pastāvēšanas laikā J.Anspoks darbojās kā valdes loceklis. Viņa galvenais pienākums bija Preiļu TF nodaļas darbības saskaņošana un sakaru uzturēšana ar nodaļas TF grupām. Galvenais Preiļu LTF darbībā bija politiskais darbs. PSRS tautu deputātu padomes vēlēšanas, LPSR AP vēlēšanas, rajona un ciema pašvaldību vēlēšanas atmodas laikā – tas bija liels un atbildīgs darbs. Šajā laikā J.Anspoks devās uz visām Preiļu nodaļas TF grupām, pirms vēlēšanām izstrādāja darbības plānu un rīcību priekšvēlēšanu kampaņas laikā un vēlēšanu dienās. Taktika bija vienkārša: priekšvēlēšanu sapulces organizēja pašvaldības un tautfrontiešu uzdevums bija panākt sapulcēs aizklātu balsošanu, balsu skaitīšanas komisijās ievēlēt tautfrontiešu pārstāvjus, lai novērstu blēdīšanos. Rezultāti neizpalika. PSRS tautas deputātu padomē tika ievēlēti M.Kosteņecka un A.Čepānis, LPSR AP – A.Puzo un V.Zeile, Preiļu rajona padomē 1994. gadā vairākums deputātu bija no tautfrontiešu izvirzītajiem kandidātiem.
 

ALBERTS VARSLAVĀNS, LTF grupas vadītājs Burtniekos

Trīs LTF dibināšanas dienas ( 8.-10.oktobris) satricināja Latviju. LTF pēc tās dibināšanas kongresa bija vairāk kā 200 000 dalībnieku.

Valmieras rajonā pirmā LTF grupa nodibinājās 1988.gada 8.septembrī Burtniekos. Ir dzirdētas runas, ka TF organizēja Kompartija, bet tā nebija. TF ideja tiešām tika padota no Maskavas, un to daudzi nezina, jo tā avīze, kurā šī ideja publicēta, Latvijā tika maz abonēta. Avīzē „Moskow News” 1988. gada 6. martā jurists Boriss Kurašvilli publicēja rakstu, kurā izteikta ideja organizēt PSRS Tautas fronti vai citādi nosauktu masu kustību pārbūves (perestroikas) atbalstīšanai. Acīmredzot Kurašvilli šaubījās, vai Kompartija viena pati spēs veikt Gorbačova iecerēto pārbūvi. Nekādā ziņā Kurašvilli negribēja sagraut PSRS. Es tolaik šo avīzi abonēju angļu valodas mācīšanās nolūkos. Izlasot šo rakstu, man kļuva skaidrs, ka šādu TF kā legālu organizāciju var izmantot arī cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu, maskējoties ar pārbūves atbalstīšanu. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc es aktīvi aģitēju organizēt LTF un kļuvu par tās līderi Burtniekos.

AIVARS ARNICĀNS, Dagdas novadpētniecības muzeja dibinātājs. Atmodas laikā aktīvs LTF dalībnieks    

Dagdā katrā organizācijā bija stipras LTF atbalsta grupas, kas iesaistījās cīņā par Latvijas neatkarību. Par galveno Dagdā tika uzskatīta elektrisko tīklu uzņēmuma grupa, tās vadītājs bija  dispečers V. Geikins, kurš nebaidījās uzņemies atbildību. Bieži notika LTF atbalsta grupu kopsapulces. Aivars Arnicāns darbojās ne tikai Dagdas grupā, bet viņš bija ievēlēts arī LTF Krāslavas nodaļas valdē. Piedalījās valdes sapulcēs, kur lēma par tālāko rīcību. Aivars atceras, ka Atmodas notikumus  atbalstīja gan latviešu, gan krievu tautības cilvēki. Sakarā ar to, ka Krāslavā bija stipra interfronte, bija nolemts, ka Latvijas karogs tiks pacelts Dagdā, jo te bija vairāk atbalstītāju un bija mazāka komunistiskās partijas ietekme. Karogu iesvētīja Dagdas baznīcā, kam sekoja procesija orķestra pavadījumā pa pilsētu ar karogu priekšgalā    
 

ZIGMUNDS REIJERS,  LTF Bārtas grupas vadītājs

1989. gadā izveidojās LTF, kuras biedrs bija arī Zigmunds. Bija Liepājas rajona Tautas frontes domē un Bārtas pagasta Tautas frontes vadītājs. Atminas arī citus rajona domes dalībniekus – Aigars Štāls, Indulis Ozoliņš, Ausma Bēta, Egīls Jucēvičs, Egīls Einārs Jurševics Roberts Jurķis u.c. Piedalījās domes sēdēs, kur apsprieda valdības rīcības, paziņojumus. Kopīgi plānoja akcijas, dažādas darbības, sapulcēs. Piedalījās dažādās aktivitātēs un pasākumos. Bārtā organizēja politiskas akcijas , piemēram, karoga pacelšanu pie Bārtas muzeja. Palīdzēja veidot un organizēja zemessardzi Bārtā. Bārtā uzsāka arī LTF avīzes ‘’Atmoda’’ publicēšanu un aktīvi ar to nodarbojās.
‘’Baltijas ceļš’’Zigmunds ar Tautas frontes grupu, Bārtas etnogrāfisko ansambli un citiem interesentiem devās LTF organizētā akcijā ‘’Baltijas ceļš’’. Atradās Bauskā uz šosejas, netālu no ‘’Mūsas’’ trases. Stāvēja ceļa vidū. Atminas kā ārzemnieki ir braukuši garām un filmējuši. Sajūtas ir bijušas neaprakstāmas. Nedomāja par sekām, darbojās entuziasma vadīts, ar pārliecību.Skrundas lokatorsZigmunds kopā ar LTF Bārtas nodaļu un citām Kurzemes nodaļām devās uz Skrundu, kur veica protesta demonstrāciju pret PSRS armiju. Runāja ar PSRS pārstāvjiem tā izrādot savu nacionālo nostāju un parādot savu gribu un gatavību pretoties pastāvošajai varai.
 

HARALDS LUKŠEVICS, zvejas kuģu kapteinis, LTF Pāvilostas atbalsta grupas vadītājs

Haralds Lukševics atceras, ka 1986. gadā, kad M. Gorbačovs Padomju Savienībā pārņem varu, valstī sākas lielāka brīvdomība – cilvēki varēja brīvāk izteikties, skanēja agrāk aizliegtas, patriotiskas dziesmas. H. Lukševics stāstīja, ka bija beigusies stagnācija. Presē un televīzijā daudz runāja un rakstīja par pārkārtošanos. 1988. gada jūnija sākumā Rīgā sanāca Latvijas radošās inteliģences forums, kurā Vulfsons skaidri pateica, ka Baltijas valstis 1940. gadā tika okupētas! Tad jau virmoja dažādas runas, un televīzijā tika apspriestas dažādas lietas, kas daudziem cilvēkiem izskaidroja dažādus notikumus, jo mums daudz kas bija kā plīvurā tīts. H. Lukševics atceras, ka tika savākti paraksti par atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju celtniecības aizliegšanu Latvijā un ka varētu veidot kādu sabiedriskuorganizāciju. Pāvilostā LTF veidojās un pirmie pasākumi notika 1988. gadā. Septembra sākumā visiem, kas dzīvoja pie jūras, Upesmuižas parkā tika rīkots mītiņš, lai aizsargātu jūru. To rīkoja Liepājas Vides  aizsardzības biedrība. Sapulcējušies ap 300 cilvēku, ar sarkanbaltsarkanu karogu pa priekšu devās uz jūru, lai to aizstāvētu. Karogs bija no Linarda Blaubārža krājumiem, un tas bija saglabāts kopš tā sauktajiem Ulmaņlaikiem.

JĀNIS STRODS,  LTF atbalsta grupas vadītājs Višķos

Pēc 1988.gada notikumiem  nolēma Višķu sovhoztehnikumā izveidot LTF grupu. Uz ziņojuma dēļa parādījās ar roku rakstīts aicinājums: „Višķu ciema iedzīvotāji! Latvijas Tautas frontes Višķu ciema pagaidu iniciatīvā grupa reģistrē tos, kuri vēlas piedalīties šajā pārkārtošanās kustībā!” Atsaucība Višķu pagastā bijusi diezgan liela, „kaut gan tā nebija izteikti latviešu apdzīvotā puse”.

1988. gada novembrī tika organizēta tikšanās ar LTF 1. kongresa delegātu LTF Domes locekli Jāni Žugovu, kurā tika spriests par iecerētajiem pasākumiem Daugavpilī un rajonā.

1988. gada 1. decembrī notika Višķu sovhoztehnikuma LTF grupas dibināšanas sapulce. Tās valdē tika ievēlēti Jānis Strods (grupas pārstāvis), Margita Ārense (ķīmijas pasniedzēja, pārstāvja vietniece), Jānis Ozoliņš (meistars, celtnieks, pārstāvja vietnieks), Alberts Vērdiņš (VST direktora vietnieks ražošanas darbā), Helma Hansone (VST pasniedzēja), Generoza Antāne (grāmatvede), Leonora Donika (Višķu slimnīcas medmāsa), Andris Aglonietis (Višķu draudzes prāvests) un VST audzēkņi Ingrīda Krivāne, Valentīns Čaupovs, Pēteris Strods. LTF darbā centās iesaistīt tādus cilvēkus, kuri darbojās dažādās struktūrās - brigādēs, mācību iestādēs, arī vienkāršus strādniekus, kuri nereti izrādījās aktīvākie LTF aģitatori, kā, piemēram, Anna Ruhmane. Šinī sapulcē tika noteikti arī svarīgākie Višķu LTF grupas darbības virzieni.

JELGAVA

AIVARS TĪRUMNIEKS, viens no pirmajiem Jelgavas pašvaldības policijas darbiniekiem

Brīvprātīgo kārtības sargu apliecība 1991.gadā.

Brīvpratīgo kārtības sargu aproce

Aivars Tīrumnieks 1990.gada vasarā bija viens no pirmajiem Jelgavas pašvaldības policijas darbiniekiem. Pašvaldības policija tajā laikā tika izveidota uz Latvijas nacionālās neatkarības kustības sevišķo kārtības sargu bāzes. Barikāžu dienās 1991.gada janvārī, jaunās policijas darbinieki tika iesaistīti sevišķi svarīgu pašvaldības un valsts objektu apsardzē. Aptuveni divas nedēļas A.Tīrumnieks kopā ar citiem darbiniekiem dienām un naktīm strādāja bez atpūtas, pārejot no viena objekta uz citu. Viņi apsargāja Jelgavas pašvaldības policijas ēku, Jelgavas pasta un telegrāfa ēku, Jelgavas tipogrāfiju un Viskaļu starpelektrostaciju. Brīdī, kad 20.janvārī Omonieši uzbruka Iekšlietu ministrijai, A.Tīrumnieks apsargāja Jelgavas tipogrāfiju. Uzreiz pēc šā notikuma, vēl nenodibinātā Pirmā policijas bataljona komandiera  Jura Vectirāna aicināts, viņš kļuva par vienu no trīs pirmajiem šā jaunā bataljona darbiniekiem un jau 23.janvārī uzsāka darbu Iekšlietu ministrijas telpās, lai palīdzētu veidot minēto vienību.
 

DAUGAVPILS

JĀNIS RASNAČS, nevardarbīgās pretošanās kustības dalībnieks Daugavpilī (1975 - 1985)

  Netālu no Daugavpils, Lauceses pagasta „Ausmās”,  dzīvo cilvēks, kura vārdu neatradīsiet LTF dalībnieku sarakstos, taču tas, ko viņš darīja padomju varas gados, prasīja no viņa lielu drosmi – viņš ar savām akcijām desmit gadus uzdrošinājās mest izaicinājumu pastāvošai iekārtai,  likdams noprast, ka Daugavpilī vēl ir cilvēki, kuriem Latvijas brīvvalsts ideja nav sveša. Tas ir Jānis Rasnačs, kura vārds Latvijā kļuvis  pazīstams, pateicoties publikācijām presē un Rimanta Ziedoņa grāmatai „Paradoksālā Latvija” (2006).  Ilgus gadus (līdz pat 1992. gadam) viņš par savām akcijām bija spiests klusēt... Tas ir ļoti svētīgi, ka cilvēks kaut ko uzdrošinās, saka Jānis Rasnačs.

ANDRIS PUNCULIS, vēstures skolotājs, Trešās atmodas notikumu dalībnieks, apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi.

[..] atrašanās krieviskajā Daugavpilī Andrī sevišķi izraisīja pretestību valdošajam režīmam. Vēl pirms Gorbačova sāktās pārbūves mācību procesā viņam iznāca nopietnas nesaskaņas par nacionālo jautājumu un 1940. gada okupācijas jautājumiem. „Kursa biedri mierināja – izbeidz  „lekties”! - taču viņš nomierināties nevarēja. Kāpēc Latvijā veikalā es neko nevaru iegādāties un paprasīt latviski? Komunisma pamatu (toreizējais mācību priekšmets) pasniedzējs šādu attieksmi ilgi nevarēja piedot, jo viņš bija autors piecām grāmatām par 1940. gada revolūciju. Izglāba citi pasniedzēji, jo arī tajos laikos bija īsti vēsturnieki.

ANITA LIEPA, rakstniece, LR Pilsoņu kongresa dalībniece, LTF aktīviste

 A. Liepa darbojās Pilsoņu komitejā – veica Latvijas Republikas pilsoņu uzskaiti, kopā ar Ramonu Markusi un Jāni Samušu tika ievēlēta Pilsoņu kongresā, piedalījās četrās LR Pilsoņu kongresa sasaukuma sesijās. LTF Daugavpils pilsētas grupā A. Liepa iestājās 1989. gada februārī, viņas meita māksliniece Ingūna Liepa – Jūrmalas grupā. 

Kad sākās protesta akcijas pret Daugavpils HES celtniecību (1986./1987. gads), A. Liepa uzrakstīja vairākus rakstus Daugavas aizstāvībai, taču neviena avīze tos nepublicēja. Pārāk asi...      Rakstniece trīs mītiņos uzstājās ar runām. Pirmoreiz tas notika Daugavpils Dzelzceļnieku parkā 1988. gada 14. jūnijā - staļinisko represiju upuru piemiņas dienā. Otrreiz – 1989. gada 23. augustā. Mītiņā piedalījās J. Dobelis, A. Rancāne, L. Koroļova un citi LTF pārstāvji. Daudzi viesi mītiņā runājuši krievu valodā, A. Liepa – latviski. Viņas nostāja ir nelokāma: „Braucot ar ekskursijām uz Krieviju, es runāju krieviski, Polijā – poliski, Vācijā – vāciski, bet Latvijā es runāšu tikai latviski!” Trešais mītiņs notika pēc barikādēm.   

VALFRĪDS PAŠKEVIČS,  Daugavpils Pedagoģiskā institūta LTF nodaļas vadītājs, tagad Daugavpils Universitātes Dabaszinātņu un matemātikas fakultātes dekāns

Daugavpilī Interfronte bija īpaši agresīva un savos mītiņos atklāti aicināja uz represijām pret LTF biedriem. Valfrīds ar smaidu atceras epizodi, kad viņam Marksisma – ļeņinisma universitātes direktors, viens no interfrontiešu līderiem, pārmeta : „Kā jūs, būdams jaunatnes audzinātājs, pedagogs, komunists, ar savu darbību graujat vienu no vecākajām komunistiskajām partijām [domāta Latvijas KP] Eiropā?!”  Valfrīda atbilde  bijusi: „Ja jau viena no vecākajām, tad tai arī kā vienai no pirmajām jāmirst”.   Nebija viegli Daugavpilī stāties pretī interfrontistu ideoloģijai, jo tās pusē bija pilsētas vadība, rūpnīcu un citu iestāžu vadība, militārās struktūras, kuru rokās bija lieli materiālie līdzekļi. Tas bija risks, zinot, kā padomju vara agrākos gados izrīkojās ar saviem pretiniekiem, taču to gadu notikumi parādīja, ka karaspēku var uzvarēt ar gara spēku.