KAS BIJA LATVIJAS TAUTAS FRONTE?
Latvijas Tautas Fronte (LTF), kas nodibinājās 1988. gada 8.- 9.oktobrī kā plaša tautas organizācija, šodien jau pieder vēsturei. Tās dibināšana un darbība bija lielas mūsu tautas daļas politisks projekts, lai Latvija atgūtu savu valstisko neatkarību.
Kas bija Latvijas Tautas fronte? Tā, vispirms, bija Latvijas inteliģences
prāta un jūtu auglis, kas guva visplašāko sabiedrības slāņu atbalstu, balstoties uz tautas cerībām un ticību tolaik vēl brīnumam – Latvijas brīvībai. Atcerēsimies Latvijas Radošo Savienību plēnumu 1988. gada vasarā!
Neatkarīga Latvija – tas nebija aizmirsts, bet tautas sirdij tuvs un dārgs jēdziens! LTF šī mērķa sasniegšanai sevī iesūca, apvienoja un virzīja kopīgā gultnē gan cilvēkus bez īpašas organizatoriskas piesaistes, gan ļaudis no daudzām citām Latvijas organizācijām – Vides Aizsardzības Kluba (VAK), Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK), Neformālās Tautas Frontes, Nacionālo Kultūras biedrību asociācijas, atdzimstošās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) un vēl citām. LTF pieslējās pat daļa no Latvijas kompartijas latviskā spārna, jeb, kā viņus toreiz sauca, “gaišie komunisti”.
Nenovērtējams ir atbalsts, kuru sniedza latviešu organizācijas dažādās mītnes zemēs ārpus Latvijas, kas pasaulē 50 gadu bija uzturējušas neatkarīgās Latvijas ideju.
Savos spēka gados LTF aptvēra ap 250.000 dalībnieku. To pārvaldīja LTF Dome, un tās izpildstruktūra – LTF valde; organizācijas finansiālais pamats bija tās biedru naudu iemaksas. LTF biedri savukārt bija apvienoti LTF reģionālajās teritoriālajās nodaļās un grupās, dažreiz pat eksteritoriālajās nodaļās, kuras parasti vienu savu pārstāvi deleģēja LTF Domei Rīgā.
LTF bija sava avīze – Atmoda, kuras redaktore bija E. Veidemane, bez tam t.s. “mazās Atmodas” iznāca arī vairākos rajonu centros. Bez tam, darbojās LTF propagandas grupa un citas informatīvas struktūras, kas ļaudīm ziņoja par notikumiem republikā un pašā LTF.
LTF pirmos divus gadus (1988-1990) vadīja pazīstamais žurnālists Dainis Īvāns, nākamos divus gadus(1990-1992) – ārsts Romualds Ražuks, pēc tam – augstskolas pasniedzējs Uldis Augstkalns. LTF valdi veidoja sabiedrībā pazīstami cilvēki. Tās pirmajā sasaukumā bija E. Berklavs, I. Bišers, I. Cālītis, A. Cīrulis, V. Dozorcevs,
J. Freimanis, S. Kalniete, A. Klotiņš, M. Kosteņecka, J. Lucāns, J. Peters, A. Puplovskis, J. Rubenis, J. Škapars, V. Šteins, J. Rukšāns, un M. Vulfsons. Nedaudz vēlāk LTF vadībā iesaistījās arī I. Godmanis, J. Kinna, J. Dinēvičs un vēl citi. Daudzi ir politiski aktīvi vēl tagad.
LTF nozīmīgākie veikumi – organizācijas labie panākumi PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanās, sekmīgas pašvaldību vēlēšanas 1989. gadā, un – pāri visam - uzvara vēlēšanās 1990. gada 18. martā. Tas LTF deva iespēju atklāti pārņemt varu Latvijas PSR – kā galvaspilsētā, tā arī pārējās pilsētās un pagastos, un 1990. gada 4. maijā parlamentārā ceļā deklarēt Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Šis darbs vainagojās ar 1991. gada 21. augusta konstitucionālo aktu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu, izbeidzot 1990.g. 4. maijā postulēto pārejas stāvokli.
LTF apvienoja un izmantoja daudzu tūkstošu cilvēku pašaizliedzīgās pūles visā Latvijā. Viņu darbība notika ārpus “LTF mājas” Vecpilsētas ielā 13/15, ārpus Rīgas, tuvākā vai tālākā provincē - rajonos un pagastos (toreiz vēl teicām – ciema padomēs). Bija daudz cilvēku, kuri sauca tautu uz darbību un nepagurdami darbojās tad, kad vēl nevarēja zināt, ar ko lielā cīņa beigsies – ar uzvaru vai sakāvi. Viņus vadīja godaprāts – ja ne es, tad kurš gan? Ja ne tagad, kad tad vēl? Ja ne tā, tad – kā gan ?
Lūk, tieši šiem cilvēkiem un viņu veikuma godināšanai ir veltīta šī Latvijas skolēnu un viņu skolotāju veidotā virtuālās enciklopēdijas nodaļa, kurā rodam gan LTF ierindas darbinieku, gan izcilo aktīvistu spilgtos dzīvesstāstus. Šodien neapstrīdama ir lielā, bet agrāk reti pieminētā, patiesība: tieši provincē strādājošo LTF aktīvistu un viņu atbalstītāju darbs bija tas, kas
• materializējās vēlēšanu rezultātos un uzskatāmi parādījās Baltijas ceļā 1989. gada 23. augustā,
• izpaudās latviešu vienotajā sabiedriskajā domā visā Latvijas teritorijā (tai pievienojās arī daļa cittautiešu),
• radīja masveidīgu visas tautas mūri 1991. janvāra barikāžu dienās,
• nodrošināja nedalītu atbalstu simttūkstošu lielajās visas tautas demonstrācijās un sapulcēs - pasākumos, kādus Latvija savā vēsturē vēl nebija piedzīvojusi.
LTF darbībai un ar to saistītām tēmām ir veltītas vairākas kolektīvas monogrāfijas, ir izdota virkne LTF aktīvistu memuārgrāmatu (A. Bērzs, J. Freimanis, D. Īvāns, S. Kalniete, R. Marjaša, A. Seile). Tomēr LTF ikdiena bija ne jau tikai ārēji redzamais darbs Rīgā, par ko savlaik plaši rakstīja avīzēs, par ko pašlaik tiek rakstīts memuāros. Tikai tautas kopīgo pūļu rezultātā mums bija iespējams atgūt savu valsti, kurā mēs dzīvojam un kuru mēs pilnveidojam. Tāpēc skolēnu darbs virtuālās enciklopēdijas projektā ir nepieciešams visai sabiedrībai, lai noietā ceļa atskats būtu patiesāks un pilnīgāks.
2003. gada 20. septembrī ir noslēdzies vēl viens vēsturisks projekts – referendums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kurā izpaudās tautas vairākuma pozitīvā griba. Te guvām atbildi, vai LTF milzīgais darbs, visas tautas sajūsma un pūles, kā arī LR Augstākās Padomes vēsturiskie balsojumi 1990.g. 4.maijā un 1991.g. 21.augustā, turpmāk paliks tikai kā aizšķirtas vēstures lappuses, vai atradīs savu iemiesojumu un turpinājumu mūsu šodienas dzīvē. Referendums pateica – nekas nebija veltīgs, viss tautā sakrātais LTF uzplūdu gados bija likts lietā un tagad atnesa savus galīgos augļus.
To arī novēlu saprast ikkatram, kurš šo enciklopēdiju lasa un rāda citiem.
2005.