Sarmīte Ēlerte
Es domāju, ka 1990.gada 4.maijs bija tas lūzuma punkts, tas brīdis, kurā padomju cietoksnis saņēma triecienu, tāpat kā tad, kad 1987. gadā Reigans pieveda Gorbačovu pie Reinas un teica: ”Nojauciet to mūri.” Tāpat kā upi nevar apturēt, tā nevar apturēt cilvēkus. Tāpat, kā nevar pagriezt straumi atpakaļ, bija skaidrs, ka mūris būs jānojauc. Tāpat arī Baltijas ceļš, es domāju, bija tas absolūti izšķirīgais, kā viena vizuāla, pasaulē visiem saprotama zīme, kas kritiski pavērsa izpratni, ka šo tieksmi pēc brīvības nevar apturēt, ka to vēlas tautas... Marina Kosteņecka
„...mūsu neatkarība ir Gorbačeva un Jakovļeva ГЛАСНОСТЬ [atklātums] bērns. 1989. gada 23. decembrī Maskavā notika 1. Tautas deputātu kongress, kurā apsprieda jautājumu par Molotova un Ribentropa pakta slepeno protokolu eksistēšanu. Lēmums netika pieņemts par labu baltiešiem: vairums kongresa deputātu bija pārliecināti, ka nekādu protokolu nav, bet tas nozīmē, ka nav sadalītas arī ietekmes jomas, tātad Latvijas pievienošana Padomju Savienībai nav nelikumīga. Taču demokrāti nepadevās. Nākamajā dienā, 24. decembrī, tribīnē kāpa pats Jakovļevs.[..] Tās bija mūsu [domāts – deputātu] Ziemassvētku kaujas — Jakovļevs virtuozi nospēlēja savu lomu, rezultātā savācot divas reizes vairāk balsu nekā bija nepieciešams, lai tiktu atzīts lēmums par slepeno protokolu eksistenci. Viņš uzrādīja PSRS Ārlietu ministrijas dokumentu, kas apliecināja, ka šo ārkārtīgi svarīgo vēsturisko dokumentu oriģināli tika pārvietoti no vienas nodaļas uz citu. Tātad tie eksistēja!» Alfrēds Čepānis
1989. gadā tiku iekļauts Tautas Frontes atbalstīto kandidātu sarakstā un mani ievēlēja par PSRS Tautas deputātu no Latvijas. Tas notika pēc lieliem satraukumiem un milzīgas priekšvēlēšanu kampaņas, kur pārliecinošu uzvaru guva Latvijas Tautas fronte. (Jau 1989.gada 31. maijā TF valde aicināja savus biedrus iestāties par Latvijas pilnīgu neatkarību. Taču runāt par to bija pāragri, kamēr PSRS nebija atcēlusi 1939. gadā noslēgto slepeno Ribentropa – Molotova līgumu un atzinusi Baltijas okupāciju. Šis jautājums bija jāatrisina PSRS Augstākajā padomē.) 1989.g.decembrī es kopā ar pārējiem no Latvijas ievēlētajiem PSRS Tautas deputātiem (M. Vulfsons, I. Bišers, M.Kosteņecka, V. Tolpežņikovs, Dž. Skulme, V.Bresis, A.Cīrulis, V. Avotiņš, R. Kukaine u.c.) biju aculiecinieks tam, ka PSRS Tautas deputātu 2. kongress pasludināja šo paktu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža.
Tālavs Jundzis Līdz ar 4.maija Deklarācijas pieņemšanu Latvijā reāli izveidojās divvaldības situācija. No vienas puses, AP ar savu izveidoto valdību, no otras puses, PSRS un tās varas institūcijas Latvijā. Katrai no pretvarām bija savs ideoloģiskais centrs (LTF vai LKP) un atbalstītāji, katrai sava konstitūcija, uz kuru tā balstījās un atsaucās. PSRS pusē bija militārais pārspēks, finansiālie un materiālie resursi, bet AP un tās valdības pusē bija galvenokārt gara spēks un pārliecība, brīvības alkas, bet vairāk nekā trūcīgi pieejamie resursi un pilnīgs militārā un bruņotā spēka trūkums.
PSRS militāristi Latvijā bija ļoti agresīvi un naidīgi. Viņi pat publiski paziņoja, ka „ar ieročiem rokās” nodrošinās PSRS nedalāmību un PSRS konstitūcijas darbību Baltijā, kā arī nepieļaus iedzīvotāju atteikšanos no „sociālistiskās izvēles”.
PSRS no militārā spēka lietošanas Baltijā atturēja tikai un vienīgi nepieciešamība rēķināties ar starptautiskās sabiedrības iespējamo negatīvo reakciju. Elita Veidemane
Amerikas Latviešu kongresā, kura darbā piedalījos, mēs nemitīgi centāmies sazināties ar Latviju: dzimtenē bija atnācis 4.maijs, un mēs zinājām, ka tūdaļ tiks pieņemta Neatkarības deklarācija. Vismaz mēs ļoti cerējām, ka tā tiks pieņemta. Kādas Sanfrancisko viesnīcas konferenču zālē kongress ritēja savā gaitā, un ik pa brīdim pie Ojāra Kalniņa, kas bija galvenais runātājs, pienāca kāds vīrs un ziņoja, ka ar Latviju joprojām nav sakaru. Sēdēju kā uz adatām. Un tad beidzot! Ojārs Kalniņš piecēlās un svinīgi paziņoja, ka Latvijā pieņemta Neatkarības deklarācija. Es nevarēju piecelties kājās – tik saviļņota es biju, kājas kā vates stabi, man bira prieka asaras. Visi pagriezās pret mani – it kā es būtu “vainīga” šīs deklarācijas pieņemšanā. Un aplausi tika man kā Latvijas pārstāvei, kā Latvijas Tautas frontes un “Atmodas” pārstāvei. Kā latvietei no Latvijas.” Juris Karlsons
Atmodas laikā dažkārt no lielākiem upuriem mūs pasargāja vienīgi labvēlīga apstākļu sakritība. Runas par „dziesmoto revolūciju”, par to, ka pastaliņās un ar dziesmu iegājām brīvībā, gluži neatbilst īstenībai. Mums nebija tik daudz upuru, cik Lietuvā, tomēr tie bija. Palīdzēja tas, ka pilnīgi koncentrējāmies uz mērķi – jāpanāk neatkarība. Es un lielākā daļa deputātu dzīvojām tikai ar šo domu - tauta vēlas neatkarību, un mums tā ir jāsasniedz. Atceros, ka visu sarežģīto notikumu panorāmu: ārvalstu līdzdalību, trimdas atbalstu, Jeļcina lomu sāku apjaust tikai pēc tam, kad augusta beigās sākās Latvijas Republikas juridiskā atzīšana. Par 4.maija AP balsojuma iznākumu man ne mirkli nebija šaubu. Mums nebija koalīcija, kur jābaidās no nodevības, bet vienota Tautas frontes frakcija. Marija Kārkla
„Savas tautas un valodas apziņa manī bija modusies jau studiju gados. Lai arī par dzimtas pagātni netika skaļi spriests un runāts, tomēr apjautu, ka vara daudz manu senču likteņus salauzusi un iznīcinājusi. Es nevarēju neatsaukties Latvijas Tautas frontes aktivitātēm. Plānot, organizēt, vadīt, tikties ar cilvēkiem un vēl strādāt arī skolā par skolotāju – tas viss bija iespējams un padarāms. Es biju stipra, jo es apzinājos, ka tas ir svarīgi.” Jānis Biezais
Kad 1991. gada augustā izgāzās pučs, Latvijas AP deputāti, vēl padomju bruņu mašīnām stāvot Doma laukumā, pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Drīz par tā atzīšanu paziņoja Islande, sekoja citas Eiropas valstis, septembra sākumā Latviju atzina arī ASV un Krievija. 18.septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu ANO locekli. Sākās sarunas par padomju karaspēka izvešanu no Latvijas. |
