ROMUALDS RAŽUKS
„Kad LTF 13.janvāra naktī aicināja cilvēkus uz Tautas manifestāciju uz Rīgu, pirms tam visur bija veikts liels sagatavošanas darbs. LTF vadībai bija skaidra taktika, tika analizēta nevardarbīgās pretošanās pieredze dažādās pasaules valstīs, ka arī izstrādāts savs rīcības plāns “X stundai”. Bet barikāžu aizstāvība nebūtu tik sekmīga, ja nebūtu LTF koordinatoru un cilvēku pašvaldībās. Viņi nodrošināja cilvēku pārvietošanos (cilvēku transportēšanu uz dežūrām barikādēs, viņi gādāja malku ugunskuriem, drēbes, pārtiku). Pirmais upuris – Roberts Mūrnieks, Satiksmes ministra šoferis, tika nošauts pie Vecmīlgrāvja tilta. Un pēkšņi situācija kļuva draudoša: 20.janvārī gāja bojā vēl pieci cilvēki. Tomēr izdevās saglabāt līdzsvaru, to nodrošināja milzīgā tautas vienotība. Un to nodrošināja arī TF izvēlētā stratēģija – nevardarbīga pretošanās, kas Maskavas varasvīriem neļāva Rīgā izsludināt ārkārtas stāvokli.” AIVARS EGLĪTIS turpina atmiņas: “Barikāžu laiks sākās 1991. gada janvārī, kad Lietuvā pie televīzijas sabrauca krievu tanki, un armija nogalināja cilvēkus. Rīgā norisinājās TF sanāksme, pēc kuras daudzi palika pa nakti Rīgā un veidoja nocietinājumu punktus. Kamēr vēl nebija atvesti dzelzsbetona gabali, sabrauca traktori un cita smagā tehnika. Tehnika aizsprostoja ieliņas. Vēlāk ar dzelzsbetonu un dzelzs režģiem veidoja sienas un aizsprostus, lai pilsētas centrā samazinātu karaspēka pārvietošanās ātrumu. Vecrīgā bija jāsargā Augstākās Padomes un Radio ēkas, Zaķusalā - Televīzijas ēka un Televīzijas tornis. Veidojās dežūrposteņi. Doma baznīca Tautas frontes dalībniekiem bija atpūtas vieta, jo ārā bija ziema. No Siguldas Tautas frontē bija ¼ strādājošo. Sievietes uz nakts dežūrām nelaida, uz tām brauca vīrieši. Nekāda aprīkojuma cilvēkiem nebija, vienīgi līdzi bija gāzmaskas un radio. Pārbaudīja, vai armijai nebūs kauns uzbrukt neaizsargātiem cilvēkiem. Cauru diennakti dega ugunskuri. Naktīs ugunskuri deva gaismu un siltumu. Skanēja centrālais skaļrunis pie Radio ēkas, kas stāstīja par notiekošo Rīgā. Uz galvenajām ielām bija savi ziņotāji, kas ziņoja, ja tuvojās karaspēks.” ODISEJS KOSTANDA
Barikāžu notikumu gaitā funkcijas sadalījās, svarīgākie objekti — Vecrīga, Ministru padome, Zaķusala — izveidojās par atsevišķiem aizsardzības centriem. Tos vadīja patstāvīgi un lokāli aizsardzības štābi un aizstāvju atzīti vadītāji, kā, piemēram, Millera kungs Zaķusalā. Operatīvais štābs savu darbību koncentrēja Vecrīgas aizsardzības sistēmas izveidošanai. Vecrīgas barikāžu izvietošanas plāns tapa 13.janvārī pulksten astoņos no rīta, uz Rīgas tūrisma shēmas atzīmējot barikāžu joslu, kas apņēma Vecrīgu pa 11.Novembra krastmalu, Kaļķu ielu, Basteja bulvāri, Krišjāņa Valdemāra ielu.
Pulksten 12 jau tika veidotas barikādes. Pirmo barikādi sāka būvēt pie Pulvertorņa, un to veica Ojārs Stefans ar nacionālajiem partizāniem. Vecrīgu sadalījām sešos sektoros, katrā no tiem atradās vairākas barikādes, kopā bija 44 barikādes. AIVARS KRŪMIŅŠ
Traģiskākie un saviļņojošākie notikumi man saistās ar barikādēm Rīgā. Spilgtā atmiņā palikusi svētdiena, kad mēs braucām uz Rīgu, uz lielo manifestāciju krastmalā, pēc kuras sākās barikāžu būve.. Rīgā tas faktiski bija otrs lielākais saiets. Piedalījās ap 500 000 cilvēku. Viss notika ļoti solīdi, mierīgi. Virs galvām lidoja helikopters, kaisīja skrejlapiņas, kuras mēs visi ķērām. Tur bija LTF uzsaukums, ka Rīgā jātaisa barikādes. Es paliku Rīgā pa nakti. Vairāk gan biju kā vērotājs, redzēju kā Rīgā sāka vest iekšā smago transportu. No rīta atgriezos mājās.
Skrundā tad jau organizējās braucēji uz barikādēm, bet pienāca paziņojums, ka mums svarīgāk ir atrasties Kuldīgā un sargāt tur atrodošos TV retranslācijas torni. Toreiz domāja, ka, ja OMON ieņems Rīgas telecentru, tad ziņas noraidīs uz Kuldīgu, un no turienes tālāk Zviedriju, Gotlandi. Tā pirmo nakti uz barikādēm es pavadīju Kuldīgā.
Jau pēc pusgada piepildījās pareģojums par Kuldīgas TV torņa svarīgumu. Kad 1991.gada augustā Maskavā bija apvērsums, puča laiks, Latvijā nekādas barikādes vairs nebija un telecentru Rīgā OMON ieņēma. Pēdējā pārraide caur Kuldīgu gāja uz Zviedriju. JĀNIS LINIŅŠ
Mūs uzaicināja darboties Augstākās Padomes apsardzē. Aicinātājs bija viens no galvenajiem barikāžu organizatoriem, solīds, sirms vīrs – Kļaviņš, ja pareizi atceros viņa uzvārdu. Ļoti taktisks, savaldīgs, rīkojumos noteikts vadītājs. Iznāca uzklausīt arī Tālavu Jundzi – izlēmīgu, zinošu, simpātisku cilvēku un temperamentīgo, bet dažreiz savos lēmumos ļoti pretrunīgo Odiseju Kostandu.
Augstākās Padomes apsardzē bija izveidotas vairākas grupas. Vienā no tām biju es, Normunds Žulps, Ainārs Arums, Ivars Unte un Jurītis no Tukuma.
Augstākās Padomes apsardzē bija izveidots koordinācijas centrs. Šī centra uzdevumā bijām gan izlūki, sakarnieki, kuratori, gan neparedzamu uzdevumu veicēji. Mūsu vienīgais darbarīks bija rācija, ar kuras palīdzību ziņojām centram par redzēto. Piemēram, mums bija jāizseko, kas pārvietojas pāri Daugavas tiltiem. Ja pilsētā ieveda materiālus barikādēm, mums bija jāaptur satiksme uz ielām, lai smagā tehnika nokļūtu vajadzīgajā teritorijā. Ja kādam šoferim ar savu mašīnu bija jāatgriežas savā darba vietā, mums bija jāsameklē rezerves tehnika un jānoorganizē tās apmaiņa. Tas barikāžu labirintā bija diezgan sarežģīti izdarāms darbs. Mēs pārbaudījām arī māju pagrabus un bēniņus, lai noskaidrotu, vai tur neslēpjas omoniešu atbalstītāji. Mūsu grupa pavadīja žurnālistus uz Radio namu, jo tur bez atļaujas neielaida. OĻĢERTS SKUJA
Rīga. 1991.gada 16.janvāris. Tajā dienā tapuši šie, jau vēsturei piederošie kadri. Barikādes. Ugunskuri. Ļaudis. Ārēji šķietami mierīga, iekšēji - dvēseli plosoša, nemiera piesātināta, pelēka bezsniega janvāra diena. Lietuvā jau lijušas asinis. Brīvības pieminekļa pakājē ziedi. Tramīgas sveču liesmiņas pland kopā ar Lietuvas Republikas karogu. Cilvēkiem acīs apņēmība, kaut neviens nezina, kas būs jau nākamajā brīdī. Staigāju Rīgas ielās, Doma laukumā. Runāju ar svešiem un tobrīd, liekas, jau sen, sen pazīstamiem cilvēkiem. Brīdi pa brīdim noklikšķ aparāta slēdzis, ierakstot filmā šo laiku. ... mēs vēl nezinām, ka šausmu impērijas algotņi šajā stundā ķērušies pie asinsdarbiem. Nošauts Roberts Mūrnieks. Mēs vēl nezinām, ka tieši četras dienas mūs šķir no nākamās asinsizliešanas... Mēs daudz ko nezinām, bet nu šis daudz kas jau ir vēsture. Tik ietilpīga, ka pietiktu vai veselam mūžam. Un arī Rīgas barikāžu, Rīgas sargu nopelns tur ir. Gribasspēka nopelns tur ir.
To visu atceroties, var tikai vēlēties, lai mums nekad nepietrūktu to dienu vienotības, lai mūsu gribasspēks būtu lielāks par visām mūsu nedienām. GUNĀRS FREIMANIS
„Tautas frontē iestājos 1988.gadā, kad Mazzalvē dibinājās tās nodaļa. Mūsu Tautas frontes nodaļas vadītājs bija Juris Grīnbergs. Spilgti palicis atmiņā tas, ka kādā sanāksmē pirmo reizi ienesa Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. To izdarīja Milda Mēnese. Karogu bija atvedis no Rīgas viņas brālis Imants, viņš strādāja VEFā, tur šo karogu strādnieces bija sašuvušas. Milda pastāstījusi, ka brālis teicis, lai mazzalvieši ņemot šo karogu un lietojot svarīgos brīžos. Saviļņojoši bija tas, ka brīvi varējām dziedāt Latvijas valsts himnu „Dievs, svētī Latviju!”. Juris Grīnbergs kopā ar ciema padomes priekšsēdētāju J. Drezovu organizēja tautfrontiešu un iedzīvotāju braucienus uz vairākām manifestācijām Rīgā, piedalījāmies kaimiņos Kurmenes pagastā pieminekļa atklāšanā politiski represētajiem kurmeniešiem.
Mazzalvieši brīvprātīgi un labprāt atsaucās aicinājumam – aizsargāt savu Latviju. No mūsu pagasta barikādēs piedalījās vairāk kā 30 cilvēku. Braucām divas reizes: 15. un 21. janvārī. Mūsu pārraugāmais sektors bija pie Ministru padomes ēkas tajā stūrī, kur atradās „tētiņa” piemineklis. Mēs nebijām apbruņoti ar ieročiem, bet mēs jutāmies garā stipri – pilni apņēmības stāvēt un ar krūtīm aizsargāt savas valsts tiesības, jo gribējām būt brīvi. Tautas frontes darbības laikā mūsu centieni nebija velti, jo pēc 7 mēnešiem mūsu zeme bija brīva. VALDIS BIĶERNIEKS
Par Mazzalves ciema iedzīvotāju piedalīšanos barikādēs rīkojumus deva Aizkraukles rajona TF nodaļas vadība, tālāk mūs organizēja ciema priekšsēdētājs J. Drezovs, un viņam palīdzēja Mazzalves TF nodaļas vadītājs J. Grīnbergs. Atsaucība bija liela. 21.janvārī es vedu mazzalviešus ar kolhoza autobusu uz barikādēm. Atceros, ka kolhoza vadība deva rīkojumu, lai barikāžu dalībniekus apgādātu ar ēdamo. Ciema slavenās kulināres Milda Vanaga un Ausma Narute izcepa maizes klaipus, sagatavoja gaļas produktus. Rīgā es autobusu novietoju pie Planetārija, bet barikāžu dalībniekus sadalīja pa vairākām vietām. RAIMONDS LAURENOVS
Raimonds aktīvi piedalījās barikādēs Rīgā. Visi limbažnieki stāvēja pie Ministru Padomes ēkas. Arī Raimonds gandrīz visas barikāžu dienas atradās pie Ministru Padomes ēkas. Raimonds uz mājām atbrauca tikai uz 2 dienām, pēc tam viņš devās atpakaļ uz barikādēm. Uz ielām vairākās vietās bija novietotas smagās automašīnas ar baļķiem, lai OMON ar savu bruņutehniku nevarētu tik vienkārši piekļūt pie Ministru Padomes ēkas Lai omonieši (OMON) nevarētu iekļūt Ministru Padomē, barikāžu aizstāvji bija ar traktoriem nobloķējuši ieejas durvis. Raimonds ar traktoru visas šīs dienas bija pie Ministru Padomes ēkas. OMON barikāžu laikā visu laiku lidoja ar helikopteriem virs viņiem un lika doties mājās, bet neko vairāk viņi neuzdrošinājās darīt. Daudziem barikāžu dalībniekiem rokās bija ugunsdzēšamie aparāti, un viņi stāvēja blakus tehnikai, lai varētu aizstāvēties gadījumā, ja OMON kaujinieki mēģinātu ieņemt Ministru Padomi. ARNIS ŽEIBA
Ne viens vien pagāja malā, jo baidījās. Un tomēr ļoti daudzi cilvēki bija atsaucīgi. Kad es vaicāju: ”Kas brauks, zēni?”, cilvēki piekrita, aizbraucām pilns autobuss. Es braucu kā dumpinieks. Es apzinājos, ka tas ir risks, varonība. Čeka bija spēcīga, viņiem nebūtu problēmu mūs naktī apcietināt. Es to apzinājos, ka mani var aizturēt, apcietināt, un, kas būtu tālāk, tas nebija zināms.” [..]“Tautā valdīja pacēlums. Gājām pa ielu, dziedājām, virs galvas lidinājās armijas helihopteri. Drosmi, apņēmību barikādēs vajadzēja, jo neviens no mums nezināja, ar ko viss beigsies. Tolaik barikādes liecināja tieši par tautas lielo varonību, jo tur bija mazpilsētu un lauku cilvēki. To mēs nedrīkstam aizmirst. ANDRIS RUKS
Kā Latvijas Tautas frontes dalībnieks, piedalījos dažādos pasākumos. Vissvarīgākais pasākums manā skatījumā bija 1991.g. janvāra barikāžu laiks, kad mēs ar „plikām rokām”, t.i., bez šautenēm, bez citiem ieročiem, bet saliedēti, stingri kā klints, dežūrējām Vecrīgā, lai stātos pretī armijai, tankiem, ja tie uzbruktu. Es kopā ar citiem 10 cilvēku grupu no institūta stāvējām un sargājām Vāgnera ielā pie Krievu Drāmas teātra. Mēs mainījāmies ik pēc 12 stundām, toreiz nedomājām par to, ka varētu arī zaudēt dzīvības, bet domājām, kā nosargāt, aizstāvēt savu zemi, valdību. Baiļu nemaz nebija, jo mēs bijām tūkstoši. Latviešu tautas griba uzvarēja. Barikāžu laiks – tās bija no atmiņas neizdzēšamas dienas. Nu esam brīvi, noteicēji savā zemē.” MĀRTIŅŠ KASPARS
„Protams, padomājot reāli, no militārā viedokļa tas bija pilnīgi muļķīgi, jo, ja Zaķusalu vajadzētu ieņemt, tas būtu vairāk kā elementāri. Pret armiju tie betona bluķi neapbruņotiem cilvēkiem neko nebūtu devuši. Bet tajā brīdī tas bija ļoti svarīgi, barikāžu celtniecība vienoja un iedvesmoja. [..]
Kad braucām projām, sajūta bija ļoti laba. Tiešām, tā nevardarbīgās pretošanās metode, viņa tomēr ļoti apvienoja cilvēkus. Cilvēki sabrauca no visas Latvijas, neviens jau tur viņus nedzina braukt. Viņi gribēja protestēt pret PSRS iejaukšanos, jo redzēja, ka 1990.gadā pasludinātā neatkarība ir apdraudēta. Kad ir vienotība, tev arī nav baiļu, ka nākošajā brīdī kaut kas notiks, ka tu vairs nebūsi. Tāpēc, ka visi ir kopā un visi ir vienoti un visi saprot, ka viņi ir gatavi kaut vai atdot dzīvību.
Tas varbūt kaut kā skaļi skan, bet tā tas ir.
|
