Dažos vārdos. No Atmodas dalībnieku dzīvesstāstiem rietumvalstīs
Jānis Kukainis
Plašākā mērogā visas ASV un pasaules latviešu aktivitātēs mani iesaistīja Valdis Muižnieks (nometnes 2X2 un 6X6), kā arī Ģirts Kaugars, kas bija neaizvietojams praktiskajā darbā. Viņi mani veidoja, ietekmēja ar savu entuziasmu. Vēl tur bija ideju cilvēki Bruno Rubess un Valters Nollendorfs. [..] Tur es iepazinos arī ar Veltu Tomu un citiem latviešu kultūrai nozīmīgiem cilvēkiem, kā arī ar “Dardedzes” locekļiem.Es nācu konservatīvajām aprindām, kas neatbalstīja Tomas un citu kontaktus ar padomju Latviju, viņus sauca gan par kultūras komitejas sakarniekiem, gan tautas nodevējiem. Es tomēr redzēju, ka visi “Dardedzes” cilvēki bija ļoti nacionāli noskaņoti, tāpēc es biju viņu pusē. Arī mana māte teica: Lai brauc te Anerauds un pārējie, viņi mani par komunistu nepataisīs.
Strādāšanu Latvijai bija grūti savienot ar profesionālo karjeru. Zinu, ka būtu ticis daudz tālāk, ja nebūtu gājis uz latviešu sanāksmēm un demonstrācijām par Baltijas brīvību, bet gan spēlējis golfu un dzēris kokteiļus ar saviem bosiem… Tā bija mana apzinātā izvēle, jo Latvijas neatkarība bija augstākais mērķis – iekalts apziņā jau ģimenē [..]
Atis Homka
1970.gadā Vācijā latviešu grupa kopā ar igauņiem un lietuviešiem no jauna iestājās Paneiropas Ūnijā, kuru vadīja Eiropas Parlamenta loceklis Dr.Otto fon Habsburgs. Viņš ar citiem kristīgajiem demokrātiem panāca to, ka Eiropas Parlaments 1983.gadā pieņēma Rezolūciju par Baltijas valstu okupāciju ar lūgumu Eiropas valstu valdībām rakstīt iesniegumus PSRS valdībai par karaspēka izvākšanu no okupētajām Baltijas valstīm. To darīja ASV valdība kopš 1955.gada, kad jau toreiz ASV Senāts atzina Baltijas okupāciju par agresijas aktu un uzdeva ASV prezidentam to atgādināt PSRS valdībai pie katras izdevības, lai tā izvestu Sarkanās armijas karaspēku no Baltijas valstīm.
ASV prezidents B.Klintons 1991.-1992.gadā PSRS valdībai kategoriski paziņoja, ka viņš tai piešķirto aizdevumu 15 miljardus dolāru drīkst izmaksāt tikai pēc Sarkanās armijas izvešanas no Baltijas valstīm.
Paulis Kļaviņš
Pēc Rīgas apmeklējuma 1969. gadā sāk darbu R. Vurmbranda dibinātajā organizācijā "Palīdzības akcija Martīru Baznīcai” (Hilfsaktion Märtyrerkirche – HMK), sešus gadus vada šīs organizācijas radio darba nozari ar redakcijām deviņās Austrumeiropas tautu valodās, ieskaitot baltiešu valodas.Nodibina un vada "Gaismas Akciju" – kristīgu cilvēktiesību aizstāvēšanas organizāciju, kas izveido slepenu sakaru sistēmu starp latviešiem okupētajā dzimtenē un rietumu valstīs.
Darbojoties abās organizācijās (HMK un „Gaismas Akcijā”) izraisa starptautiskās preses ievērību ar slepeni uzņemtu amatierfilmiņu, kas liecina par padomju režīma soda nometņu pastāvēšanu un ir vizuāls papildinājums tam, ko jau plaši aprakstījis krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins. Līdz 1991. gadam Paulim Kļaviņam bija aizliegts iebraukt PSRS.
Oļģerts Pavlovskis
Pasaules Baltiešu Apvienības (PBA) un PBLA rīkotais tribunāls Kopenhāgenā (1985.gada 25., 26.jūlijā) pret PSRS cilvēktiesību pārkāpumiem izvērtās par vienreizēju vēsturisku notikumu baltiešu cīņā pret okupācijas režīmu. Tribunālu vadīja un apsūdzību pret Padomju Savienību uzturēja O. Pavlovskis. Tribunālā PSRS apsūdzēja par tās pārkāpumiem: militāro okupāciju, pārkrievošanu, cilvēku apcietināšanu un izsūtīšanu, citu tautību iepludināšanu Baltijas valstīs. Tribunālā prezidēja pieci starptautiski cilvēktiesību speciālisti (priekšsēdis Dr. Theodor Veiter, Austrija; Per Ahlmark, Zviedrija; Michael Alan Bourdeaux, AK; Jean-Marie Daillet, Francija; Sir James Edmund Sanford Fawcett, DSC, AK). Tribunālā liecināja 17 liecinieki
Aristids Lambergs
Aristida Lamberga vadībā ALA ieguldīja lielu darbu Jūrmalas konferences sagatavošanā (1986) un pieprasīja no ASV Ārlietu ministra vietnieka Džona C. Vaithoda rakstisku apliecinājumu par to, lai:
- Amerikas valdības pārstāvji, publiski uzstājoties konferencē, atzītu, ka Amerika nekad nav atzinusi Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā, rusifikāciju un cilvēktiesību pārkāpumus šeit;
- tiktu panākts, ka konferences dalībnieku skaits auditorijās atbilstu proporcionāli latviešu daudzumam Latvijā;
- būtu brīva prese un plaša informācija par šo pasākumu, un lai konferencē dominētu latviešu valoda [..]
Ints Rupners
1989.gadā Ints Rupners tika ievēlēts ALA (Amerikas Latviešu Apvienības) valdē un izveidoja nozari Sadarbība ar Latviju (SAL), bija tās vadītājs līdz 1992. gadam. Kā SAL vadītājs uzskatīja, ka SAL mērķis ir apzināt organizācijas, grupas un atsevišķas personas, kuras jau sadarbojas ar dažādām grupām Latvijā, īpaši Tautas fronti, un koordinēt šo dažādo grupējumu sadarbību tā, lai tā kalpotu kopējām interesēm. SAL darbs izpaudās dažādu izmaiņas programmu izkārtošanā, tiešā palīdzībā Tautas frontei un informācijas apmaiņā. SAL atbalstīja Latvijai labvēlīgus saimnieciskos pasākumus, sagādāja Tautas frontei sakaru un saziņu technoloģiju un izplatīja informāciju par Amerikas Latviešu Apvienību, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienību u.c. SAL priekšsēdis Ints Rupners ir pavadījis Latvijas valdības pārstāvjus saimnieciskās sarunās ASV biržās un banku organizācijās, kā arī politisko kontaktu veidošanā. Izveidoja un ievadīja programmu Talcinieki Latvijai. Projekta Talcinieki Latvijai programma augstu novērtēta.
Viesturs Zariņš
Darbojoties LNAK, no Kanādas atbalstīju Trešās atmodas kustību Latvijā ar lobijdarbību pie Kanādas valdības, kā arī gatavojot informāciju presei un sniedzot intervijas par notikumiem Latvijā. 1989. gada aprīlī piedalījos Latvijas Tautas Frontes atbalsta konferencē Gananokvē (Gananoque) Kanādā, 1990. gadā – Pilsoņu kongresā Rīgā, pēc tam vairākas dienas strādāju Augstākās padomes preses centrā, gatavojot preses ziņojumus angļu valodā. 1990. gada 4.maijā biju klāt Augstākajā padomē, deputātiem pieņemot deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Ar šo dokumentu Latvijā parlamentārā ceļā tika deklarēta valsts neatkarības atjaunošana.
Anita Tērauda
“Manuprāt, izšķirošais moments bija 1986. g. septembrī Satakvas konferencē Jūrmalā, kur Džeks Metloks (Jack Matlock), bijušais ASV vēstnieks Maskavā, latviski paziņoja, ka ASV nekad nav atzinusi un neatzīs padomju okupāciju Baltijas valstīs. Tā bija pirmā reize, kad kāds oficiāls ASV pārstāvis to paziņoja publiski - un vēl uz okupētās Latvijas zemes! Toreiz latviešu delegāciju konferencē vadīja tagadējais Latvijas Institūta direktors Ojārs Kalniņš, viens no maniem toreizējiem kolēģiem.”
Anita spilgti atceras visas turpmākajos gados sekojušās norises sabiedrībā un ALA birojā: “Atmodas laikā, it sevišķi 1991. g. janvāra dienās, ALA birojs gandrīz 3 nedēļas nepārtraukti dežūrēja 24 stundas dienā. Sekmes? Apmēram 15 minūtes pēc pirmā telefona zvana, kas pienāca birojam no Rīgas 1991. g. 20.janvārī un informēja par šāvieniem, kritušajiem un ievainotajiem, mūsu dežurants par to paziņoja ASV Ārlietu ministrijai, kur, sekojot ALA piemēram, arī bija nozīmēti dežuranti.”