PBLA valde

ARISTIDS LAMBERGS

 

uzņēmējs un latviešu trimdas sabiedrisks darbinieks (otrajā paaudzē),
aktīvi piedalījies Latvijas Republikas atjaunošanā,
5. un 6. Saeimas deputāts,
apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

 

Aristids Lambergs dzimis 1934.gada 7.jūlijā Jelgavā.
Tēvs Valdemārs Lambergs dzimis 1905.gada 13.martā Zemgalē, Apguldes pagastā kā Apguldes muižas pārvaldnieka Jēkaba Lamberga divpadsmitais bērns. 1932.gadā beidza universitāti ar maģistra grādu un tā paša gada rudenī sāka strādāt par zvērināta advokāta palīgu, bet no 1938. gada par – zvērinātu advokātu. Visu mūžu bija aktīvs sabiedrisks darbinieks, kopā ar Mediņiem nodibināja Jelgavas Filharmonijas orķestri. Deviņpadsmit gadu vecumā sācis darbu žurnālistikā, strādāja Jelgavas laikrakstos. No 1949. gada līdz 1950. gadam Vācijā bija laikraksta “Latvija” galvenais redaktors, no 1951. gada ASV bija laikrakstu “Laiks” un “Latvija Amerikā” līdzstrādnieks. Pēc ierašanās Bostonā 1950. gadā bija viens no Amerikas latviešu apvienības (ALA) dibinātājiem un vicepriekšsēžiem. Noorganizēja Baltijas tautu sadarbības biroju, kļuva politiskās organizācijas Nacionālais centrs dibinātājs, bija tās ilggadējs vicepriekšsēdētājs un ģenerālsekretārs. Aristids atzīst: “Tēvs Amerikā strādāja smagu darbu, tomēr svešajā zemē neiedzīvojās, skuma pēc Latvijas.”

JĀNIS KUKAINIS

Inženieris, strādājis aerodinamikas un autobūves jomā ASV un Eiropā,
latviešu sabiedrisks darbinieks, sekmējis neatkarības atjaunošanu.
Pasaules Brīvo latviešu apvienības  (PBLA) priekšsēdis kopš 2002.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

Esmu dzimis 1943.gada 12. jūnijā Rīgā, Latvijā, vecākais no trim bērniem
(brālis Valdis dzimis 1945.gadā, māsa Velta, dzimusi1949.gadā). Tēvs Roberts—tautsaimnieks, Latvijas Universitātes angļu valodas lektors un II Rīgas pilsētas ģimnāzijas skolotājs; māte Irēne, dzim. Pēterjānis—tautsaimniece, Rīgas pilsētas valdes ierēdne.
Otrā  pasaules kaŗa laikā, kopā ar māti, atstāju Latviju 1944.gada oktobrī.

DAINA GŪTMANE

Dr.biol., pētniece, dzīvo Brazīlijā, uztur sakarus ar Latviju;
viena no Dienvidamerikas latviešu jauniešu apvienības dibinātājām un vadītājām,
pašlaik Dienvidamerikas latviešu apvienības vadītāja

Esmu dzimusi 1958.gadā Brazīlijā, Sanpaulu pilsētā Anša un Ernas Gūtmaņu ģimenē. Māsa Gunta Gūtmanis, dzimusi 1960.gadā. Es studēju agronomiju, ieguvu maģistra un doktora grādu lopbarības un augu bioloģijā. Pašlaik strādāju kā pētniece lopkopības institūtā Brazīlijā un esmu galvenā direktora vietniece un padomniece.
Māsa Gunta studēja bioloģiju, un ir ieguvusi maģistra un doktora grādu ģenētikā. Viņa strādā dendroloģijā, pēta ģenētiski mainītus organismus.

AIJA EBDENE

Augstākās izglītības administratore Vācijā,
latviešu sabiedriska darbiniece,
trimdā veicinājusi latviešu izglītību un kultūru, organizējusi labdarības darbus.
Atmodas laikā sekmējusi kultūras vērtību apmaiņu starp Vāciju un Latviju.

Esmu dzimusi 1941. g. 29. janvārī, Pļaviņās. Mana māte bija Elza Lasmane, dzimusi Krastiņa. Māte uzaugusi Glāzniekos, Aiviekstes krastā, lielā, ļoti nabadzīgā, bet sirsnīgā ģimenē. Aizprecējās uz Modriņiem, Produ salā, starp Gostiņiem un Jēkabpili. Dzīvoja mazā lauku sētiņā ar 5 ha zemes. No tās vajadzēja izdzīvot septiņiem cilvēkiem!
Tēvs, Eduards Lasmanis, esot pavasaros palīdzējis uz Rīgu vest plostus. Tēva vecāki neesot bijuši tie sirsnīgākie, un manai mātei gājis ļoti smagi. Šodien, modernajos laikos, sievietes paņemtu bērnus un muktu”, bet māte palika. Pie tam par vīra vecākiem gādāja cik varēja arī bēgļu gaitās.

RITA DRONE

bibliotekāre ASV, latviešu sabiedriskā darbiniece,
bijusi Amerikas Latviešu apvienības (ALA) izglītības nozares vadītāja,
PBLA valdes locekle

Piedzimu 1929. gada 10. martā Svitenē, kur tanī laikā mans tēvs Andrejs Bankovičs strādāja par skolotāju. Mūsu ģimenē esmu pēdējā no trim bērniem, vienīgā meita, brāļi Vilnis 6 gadus, Alnis gadu vecāks par mani. Mans kristītais vārds bija Ataudziņa – mana tēva izdoma un izvēle, Rita – otrais vārds, ko vēlāk pieņēmu, jo ārzemēs ar tik gaŗu un grūtu vārdu nebija viegli tikt galā. Māte Emilija bija pēc aroda māsiņa, vēlāk viņa izmācījās un strādāja kā vecmāte. Tā kā abiem vecākiem kopā darbu atrast nebija viegli, mēs bieži dzīvojām divās vietās. Visgaŗāko mana mūža daļu pirmskaŗa Latvijā nodzīvoju Ķekavā, kur māte bija Doles pagasta vecmāte. Tur apmeklēju un pabeidzu Ķekavas pamatskolu. Abi mani vecāki cēlušies no Ogres puses, viens kristīts Lielvārdes, otrs Ikšķiles draudzē. Iepazinušies, dzīvodami blakus mājās tagadējā Ogresgala pagastā. Tur arī pagājušas manas bērnības vasaras, ko pavadīju pie mātes māsām un vecmāmiņas „Sapuļu” mājās, ganot ejot. Īsi pirms kaŗa sākuma tēvam izdevās nopirkt nelielu zemes gabalu ar vasaras mājiņu Pārogrē, ko nosauca par „Apvārkšņiem”. Tā nu būtu mūsu dzimtā vieta. Mani vecāki nebija sevišķi polītiski iesaistīti vai aktīvi. Domāju, mans tēvs simpatizēja sociāldemokrātiem, ja viņš vispār bija par kādu partiju. Viņam ļoti interesēja dabas zinības un ģeogrāfija, lai gan, kā jau lauku skolās, tolaik bija jāmāca gandrīz vai visi priekšmeti un jāvada skolas interešu grupas un sarīkojumi. Viņš ļoti daudz strādāja ar saviem skolēniem arī vasarās, vadot skolas apkopšanas/izdaiļošanas darbus, arī skolas ekskursijas. Mātei bija laba balss, viņa mīlēja dziedāt, piedalījās vietējos koŗos. Bija arī liela rokdarbniece, man vēl tagad saglabājušies daži viņas darinātie baltie darbi un Madernieka rakstiem darināti spilveni. Abi vecāki bija lieli lasītāji un grāmatu krājēji, abi mīlēja ceļot. „Pirmo krievu gadu” [1940.g. – red.] mūsu ģimene pārdzīvoja relatīvi mierīgi, izvešanas mūs tieši neskāra, tomēr atceros, kā to pārdzīvojām kopā ar kaimiņiem un draugiem. Vācu okupācijas laikā tēvam bija jāpāriet uz citu darba vietu, sākumā viņš strādāja Rundālē, vēlāk Rīgā. Mans vecākais brālis tobrīd bija Skolotāju institūta audzēknis, dzimis 1923. gadā, tātad iesaucamos gados. Drīz viņam pienāca pavēle pieteikties Latviešu leģionā. Viņš kalpoja vācu darba dienestā, vēlāk austrumu frontē, tad atkal Vācijā. Kad 1944. gadā fronte pievirzījās pavisam tuvu Ķekavai, mani vecāki izšķīrās doties uz Vāciju, „lai vismaz abi dēli kaŗotu vienā frontes pusē”, un lai tur pārlaistu kaŗa beigas, jo par krievu armijas nežēlībām pret civiliedzīvotājiem tika daudz runāts. Doma bija, ka, kaŗam beidzoties, atjaunos pirmskaŗa robežas, arī Latvijas neatkarību. Tā mēs nonācām Vācijā, kur, pretēji mūsu iecerēm, pavadījām vairāk kā piecus gadus un no kurienes izceļojām uz Amerikas Savienotajām valstīm (kā labāko no piedāvātajām iespējām)

ULDIS IVARS GRAVA

Tirgzinis un žurnālists, sabiedrisks darbinieks un politiķis,
vadījis un dibinājis latviešu un baltiešu organizācijas ASV,
kas sekmējušas Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu;
bijis Amerikas laikrakstu apvienības viceprezidents,
Radio Brīvā Eiropa tirgzinības direktors,
Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors.
Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāts.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Uldis Ivars Grava dzimis 1938. gada 1. aprīlī Liepājā advokāta Nikolaja un skolotājas Matildes Gravas ģimenē; brālis Sigurds. Uldis precējies ar mākslas skolotāju Sarmīti Juberti. Bērni Roberts Latvis, Dauma Kursa un Grants Līvs, katrs ar savu ģimeni. Seši mazbērni

Pieteikties @feed-virsraksts