bibliotekāre ASV, latviešu sabiedriskā darbiniece,
bijusi Amerikas Latviešu apvienības (ALA) izglītības nozares vadītāja,
PBLA valdes locekle
Piedzimu 1929. gada 10. martā Svitenē, kur tanī laikā mans tēvs Andrejs Bankovičs strādāja par skolotāju. Mūsu ģimenē esmu pēdējā no trim bērniem, vienīgā meita, brāļi Vilnis 6 gadus, Alnis gadu vecāks par mani. Mans kristītais vārds bija Ataudziņa – mana tēva izdoma un izvēle, Rita – otrais vārds, ko vēlāk pieņēmu, jo ārzemēs ar tik gaŗu un grūtu vārdu nebija viegli tikt galā. Māte Emilija bija pēc aroda māsiņa, vēlāk viņa izmācījās un strādāja kā vecmāte. Tā kā abiem vecākiem kopā darbu atrast nebija viegli, mēs bieži dzīvojām divās vietās. Visgaŗāko mana mūža daļu pirmskaŗa Latvijā nodzīvoju Ķekavā, kur māte bija Doles pagasta vecmāte. Tur apmeklēju un pabeidzu Ķekavas pamatskolu. Abi mani vecāki cēlušies no Ogres puses, viens kristīts Lielvārdes, otrs Ikšķiles draudzē. Iepazinušies, dzīvodami blakus mājās tagadējā Ogresgala pagastā. Tur arī pagājušas manas bērnības vasaras, ko pavadīju pie mātes māsām un vecmāmiņas „Sapuļu” mājās, ganot ejot. Īsi pirms kaŗa sākuma tēvam izdevās nopirkt nelielu zemes gabalu ar vasaras mājiņu Pārogrē, ko nosauca par „Apvārkšņiem”. Tā nu būtu mūsu dzimtā vieta. Mani vecāki nebija sevišķi polītiski iesaistīti vai aktīvi. Domāju, mans tēvs simpatizēja sociāldemokrātiem, ja viņš vispār bija par kādu partiju. Viņam ļoti interesēja dabas zinības un ģeogrāfija, lai gan, kā jau lauku skolās, tolaik bija jāmāca gandrīz vai visi priekšmeti un jāvada skolas interešu grupas un sarīkojumi. Viņš ļoti daudz strādāja ar saviem skolēniem arī vasarās, vadot skolas apkopšanas/izdaiļošanas darbus, arī skolas ekskursijas. Mātei bija laba balss, viņa mīlēja dziedāt, piedalījās vietējos koŗos. Bija arī liela rokdarbniece, man vēl tagad saglabājušies daži viņas darinātie baltie darbi un Madernieka rakstiem darināti spilveni. Abi vecāki bija lieli lasītāji un grāmatu krājēji, abi mīlēja ceļot. „Pirmo krievu gadu” [1940.g. – red.] mūsu ģimene pārdzīvoja relatīvi mierīgi, izvešanas mūs tieši neskāra, tomēr atceros, kā to pārdzīvojām kopā ar kaimiņiem un draugiem. Vācu okupācijas laikā tēvam bija jāpāriet uz citu darba vietu, sākumā viņš strādāja Rundālē, vēlāk Rīgā. Mans vecākais brālis tobrīd bija Skolotāju institūta audzēknis, dzimis 1923. gadā, tātad iesaucamos gados. Drīz viņam pienāca pavēle pieteikties Latviešu leģionā. Viņš kalpoja vācu darba dienestā, vēlāk austrumu frontē, tad atkal Vācijā. Kad 1944. gadā fronte pievirzījās pavisam tuvu Ķekavai, mani vecāki izšķīrās doties uz Vāciju, „lai vismaz abi dēli kaŗotu vienā frontes pusē”, un lai tur pārlaistu kaŗa beigas, jo par krievu armijas nežēlībām pret civiliedzīvotājiem tika daudz runāts. Doma bija, ka, kaŗam beidzoties, atjaunos pirmskaŗa robežas, arī Latvijas neatkarību. Tā mēs nonācām Vācijā, kur, pretēji mūsu iecerēm, pavadījām vairāk kā piecus gadus un no kurienes izceļojām uz Amerikas Savienotajām valstīm (kā labāko no piedāvātajām iespējām)
